Nav daudz tādu jauniešu, kas uzreiz pēc pilngadības sasniegšanas vēlas nevis turpināt mācības vai kāpt pa karjeras kāpnēm, bet vienkārši kļūt par vecākiem. “Manas dzīves piepildījums ir mani bērni. Esmu laimīga, ka man viņi ir. Es dzīvoju tā, kā es gribu dzīvot, neviens manu dzīvi neizdzīvos, kā tikai es pati. Mani neinteresē un nekādā veidā neiespaido apkārtējo domas, ka izvēlējos kļūt par mammu jau 19 gados un ka vēl tik ļoti vēlos trešo mazuli. Man patīk būt jaunai mammai,” neslēpj gulbeniete Kristīne Puķe, kura ir Adriana un Alekša mamma. “Bērni jau nav šķērslis, lai kaut ko dzīvē sasniegtu. Viss jau notiek laika gaitā, un bērni ir kā motivācija, lai darītu vēl vairāk. Pazīstu kādu pāri, kuriš vienojās, ka viņiem bērns būs tikai tad, kad būs iegādājušies dzīvokli, mašīnu. Tā pagāja astoņi gadi. Viņiem bija viss, tikai bērnu vairs nevarēja būt,” turpina Adriana un Alekša tētis Igors.
Bērnu ienākšana Kristīnes un Igora ģimenē ir sniegusi tik daudz vēl neizjustu emociju. Kristīne neslēpj un labprāt dalās lielajā priekā, ko piedzīvojusi, kad ieraudzījusi pirmo sava bērna smaidu, pirmo sperto soli, izdzirdējusi vārdu “mamma”. To skaļā balsī gribējies izkliegt visai pasaulei kā vissvarīgāko notikumu. Jaunie vecāki ir vienisprātis, ka tikai mīlestība un bērni bagātina cilvēka dzīvi.
Svarīgākais – cieņa un
mīlestība
Piedzimstot mazulim, tiek pieteikta nākamā paaudze. Vecāki dienām, citi pat mēnešiem ilgi pārlapo kalendāru, lai savam mazulim izvēlētos visskanīgāko un vislabāko vārdu. Kristīnei un Igoram ir savs stāsts, kā izvēlējušies dēliem vārdus un kāpēc viņiem ir atšķirīgi uzvārdi. “Es jutu, ka man būs dēli. Pirmais dēls piedzima, un mēs vēl nezinājām, kā viņu sauksim. Grūtniecības laikā pat vilkām lozes, bet nevarējām izšķirties par piemērotāko vārdu. Kad mazais bija nācis pasaulē, slimnīcas palātā kāds izrunāja vārdu Adrians un es nodomāju, tas būs īstais vārds manam dēlam. Savukārt otram dēlam vārdu jau pirms viņa nākšanas pasaulē bija izdomājusi mana mamma. Dēlam vēl esot manā puncī, mana mamma viņu visu laiku sauca par Aleksi. Mums atlika vien tam piekrist,“ atceras Kristīne. Jaunā māmiņa bijā tā, kura nolēma, ka vecākajam dēlam būs viņas uzvārds, bet jaunākajam – Igora. “Manam vectēvam ir meitas, un mums nav neviena vīrieša, kas nestu tālāk vectēva un līdz ar to arī manu uzvārdu – Puķe. Rados visiem dzimst tikai meitenes, man vienīgajai ir divi dēli. Tāpēc vectēvs bija tik neizsakāmi priecīgs, ka viņa uzvārds tika mazdēlam, pat raudāja no prieka un novēlēja mazdēlam savu dzīvokli,” stāsta Kristīne. Savukārt otram dēlam Kristīne pildīja Igoram doto solījumu un ielika viņa uzvārdu – Baltramejuns. Viņi nezina nevienu Latvijā, kuriem vēl varētu būt šāds lietuviskas izcelsmes uzvārds. “Esam interesējušies un meklējuši informāciju par šī uzvārda nēsātājiem internetā, bet neko neesam atraduši. Zinu, ka šāds uzvārds ir man, manam dēlam un manam tēvam,” saka Igors.
Protams, arī viņi, tāpat kā citi vecāki, ir fantazējuši, par ko dienās varētu izaugt dēli. Kristīne gribētu, lai viņi ir ārsti vai advokāti, lai var sevi nodrošināt un lai dzīvē nav jāsitas kā plikiem pa nātrēm. Igors savukārt vēlas, lai ar datoru viņi būtu “uz tu”. Kristīnei un Igoram ir svarīgi saviem dēliem iemācīt cienīt un mīlēt savu ģimeni un apkārtējos, kā arī spēt izgrozīties jebkurā dzīves situācijā un sevi aizstāvēt.
Bez sīkām ķildām neiztikt
Kristīnei nav grūti būt par mammu 24 stundas diennaktī, jo viņa nav viena. Liels atbalsts ir Igors. Viņš nekurn, ja naktī ir jāceļas pie raudoša mazuļa, pēc darba labāk izvēlas nevis draugu kompāniju vai televizoru, bet gan rotaļas ar dēliem. “Man jau apkārtējie vaicā, vai es pati maz zinot, kā man ar Igoru ir paveicies. Atbildu – zinu gan,” saka Kristīne. Savukārt Igors atzīst, ka ir patīkami, ja tiec novērtēts.
Protams, ne viss ir ideāli. Lai arī abi pēc horoskopa ir Strēlnieki, raksturi viņiem ir krasi atšķirīgi, tāpēc horoskopiem netic. “Ja cilvēki saka, ka 50 gadus nodzīvojuši un nav ne reizi skandalējuši, es neticu, jo bez sīkām ķildām ikdienā neiztikt. Galvenais tos prast kopīgi atrisināt un rast kompromisu. Mēs esam ļoti dažādi. Ja sastrīdamies, es varu dienu un pat divas nerunāt. Strīda karstumā ātri aizsvilstos un dusmās varu pateikt to, ko nedomāju. Esmu kā uguns, bet Igors ir mierīgs, nosvērts, vienmēr pirmais sper soli, lai salīgtu mieru,” stāsta Kristīne. Kaut gan, lai iepazītos, pirmo soli drosmīgi spērusi tieši Kristīne, uzaicinot Igoru uz pastaigu. Draudzība pārvērtās kopdzīvē. Un nu jau ir pagājuši seši gadi.
Patīk būt par mājsaimnieci
Igors ir reālists, domā par nākotni. Savukārt Kristīne dzīvo un izbauda katru mirkli un dienu. “Nefantazēju un nedomāju, kā būs rīt, parīt un pēc gada. Man nepatīk celt sapņu pilis, jo zinu, ka nekad nenotiks tā, kā būšu izfantazējusi,” stāsta Kristīne.
Viņi no valdības neko negaida un atzīst, ka neko arī nevajag, jo ar visu tiek galā saviem spēkiem. Kaut gan, mirkli padomājot, Igors spriež, ka ar darba vietām gan varēja būt citādāk. “Varēja tomēr padomāt par to, ka pensionāri strādā – saņem algu un pensiju, bet jaunajiem nav darba. Tas, manuprāt, gan nav pareizi. Ir jādod vieta jaunajiem,” uzskata Igors. Kristīne piebilst, ka tagad visur prasa darbiniekus ar pieredzi. Bet kur lai ņem pieredzi, ja neviens neņem darbā?
Jaunā māmiņa atceras, ka pēc pirmā dekrēta atvaļinājuma neesot bijis problēmu atrast darbu, jo tad vēl krīzes nebija. “Sākās krīze. Mani atlaida, bet es nepārdzīvoju, jo man labāk patīk būt par mājsaimnieci. Tad arī izlēmām par otro bērniņu, jo, kā tautā saka, viens bērns nav bērns, vajag vēl. Manī ir tik daudz mīlestības, ka, šķiet, es to dodu un dodu, bet tā vēl pārpārēm turpina plūst no manis,” savās izjūtās dalās Kristīne. Savukārt Igors brīnās, ka Kristīne stundām ilgi var sērfot internetā, meklējot mazajiem tādu apģērbu, kāda nav citiem. “Bet man tas patīk! Es varu staigāt vienā kleitā, bet mazajiem jābūt visam, kas ir nepieciešams. Es bērnus gribēju, un tāpēc man ir jārūpējas par viņiem pēc labākās sirdsapziņas,” saka jaunā māmiņa.
Viņa nespēj saprast mammas, kas savus mazuļus atstāj tā dēvētājos “baby box”. “Tu mazuli iznēsā, ar nepacietību gaidi mirkli, kad viņš pakustēsies, gatavojies viņa nākšanai pasaulē. Kā pēc tā visa mazo var pamest? Domāju, ka dzīvē nekad nevar būt tik slikti, ka ir jāatsakās no sava bērna. Kad tas ir nācis pasaulē, vismaz es nespēju ne dienu šķirties no viņa. Bērnam nekur nav tik labi kā pie savas mammas! Tāpat neizprotu vecākus, kurus bērns tik ļoti izved no pacietības, ka tam fiziski tiek nodarīts pāri. Es to nesaprotu un nevaru pieņemt!” saka Kristīne. Vienisprātis ar viņu ir arī Igors.
