Palaikam nākas uzklausīt atsevišķu iedzīvotāju neapmierinātību un nesaprašanu, kāpēc avīzē ir publicēts raksts par kādu problēmu vai nepatīkamu notikumu, par kuru, viņuprāt, labāk nemaz nevajadzētu rakstīt, bet gan paklusēt. Te gan rodas jautājums, kāpēc būtu jāslēpj acīmredzami fakti, par kuriem sabiedrībā bieži vien viss jau sen ir zināms? Vai tā ir bēgšana no sevis un realitātes?
Problēmu neatzīšana? Acu aizvēršana? Vainots pie problēmas šādās reizēs, pirmkārt, tiek tas, kurš par to skaļi pasaka. Problēmas cēlonis un risinājums paliek otrajā plānā. Protams, labāk un vieglāk ir aizvērt acis uz reālo situāciju, klusēt, nerunāt, ignorēt, kā arī vainot medijus, ja tie uzraksta par nepatīkamām problēmām, kas skar sabiedrību vai daļu tās. Vai tik šī domāšana nevelkas līdzi no padomju laikiem – mums viss ir kārtībā, mums nav problēmu. Vieglāk, labāk un izdevīgāk ir iebāzt galvas smiltīs kā strausiem un klusēt. Bet realitāte jau ir cita – problēmas ir, no tām neaizbēgt, un par tām ir jāstāsta, jārunā, jārisina, nevis jāklusē vai, vēl ļaunāk, jāizliekas, ka viss ir kārtībā. Par problēmām būtu jārunā tik ilgi, kamēr tās tiek atrisinātas, jo no klusēšanas situācija nemainās un pati no sevis nekad arī nemainīsies. Bet cilvēkam vienmēr ir dota izvēle – ja viņš vēlas aizvērt acis uz problēmām, viņš to var darīt, un ne-viens viņam to nevar aizliegt. Bet mūsu darba pienākums ir uzklausīt dažādus viedokļus, stāstīt un informēt, jo informācija par notikumiem nerodas pati no sevis.
