Šis gads bušu vai plekstu copei ir beidzot sācies tā pa nopietnam, jo līdz šim mums nezināmu iemeslu dēļ šīs zivis jūras krastam nepavisam nevēlējās tuvoties.
Vajadzētu paturēt prātā dažas praktiskas patiesības, ko daudzo gadu laikā, copējot jūrā, esmu apguvis un kas varbūt arī kādam noderēs. Sevišķi tas skar tos copmaņus, kam Baltijas jūra nebūt neapskalo mājas lieveni, bet gan atrodas vairāku simtu kilometru attālumā un iespējas ikdienišķiem eksperimentiem ir stipri vien ierobežotas.
Pirms braukšanas jūras virzienā galvenokārt noteikti vajadzētu noskaidrot laikapstākļus, kas „vizinās” gar jūras piekrasti. Visreālāk to var redzēt interneta meteoroloģisko staciju mājaslapās. Diemžēl vairākas no tām sniedz maldīgu priekšstatu vai arī ir vienkārši neefektīvas, jo pietrūkst laikapstākļu izmaiņu ātra atreferējuma lasītājam. Pats skatos tikai un vienīgi “www.accuweather.com”.
Kurzemes jūrmalas nepateicīgākais vējš ir dienvidrietums. Ar visiem pārējiem vēl var sadzīvot, bet šis sprukstiņš iepūš pāri par 10 metriem sekundē, tad gandrīz gar visu krastmalu var jūrā parādīties straume, kas, kā likums, sev līdzi nes zāli. Šādos apstākļos meklēt butes būs ļoti sarežģīti. Neko daudz nelīdzēs arī 200 gramu smagie svini ar tā saucamajām ūsām. Aukla tā vai šitā tiks ātri piedzīta ar jūras zāli, un līdz ar to ēsma pienesta tuvu krastam. Viena no plekstes iecienītākajām ēsmām ir mazie gliemezīši. Pilnīgi mierīgs laiks ar mazu vilni vai arī pilnīgu „spoguli” jūrā nav tas labākais sabiedrotais plekstu copē. Ideāls laiks ir ar vēju krasta virzienā un vidēja izmēra vilni.
Nu jau aizvien retāk nākas dzirdēt tās vārsmas, kuru radītāji, gribēdami kaut kā īpaši izcelties, sāk fantazēt par tēmu, ko vislabāk butēm piedāvāt. Pēkšņi vienai kompānijai (patiesībā tas ir viens cilvēks) ir plekstes ķērušās tikai un vienīgi uz raudas filejas gabaliņiem. Citiem tikai un vienīgi vimbas ādas strēmelītes. Vēl atjautīgāki mēģina būt tie, kam mencu vai vistu akniņas šķiet ideālākā ēsma, ko varētu plekstu copē „apspēlēt” un tad uzjautrināties, ka viens otrs šīm pasakām arī noticēs. Vēl jau atliek arī visuresošās reņģes, uz kurām var noķert gandrīz vai visas zivis. Patiesībā butēm tās der pilnīgi visas, taču neapšaubāmi vispazīstamākā ēsma ir krevetes.
Iegādājoties bušu sistēmas vai izveidojot tās pašiem, ir jāņem vērā daži būtiski momenti. Pamatauklas resnums ir 0,45 – 0,5 milimetri. Vislabāk, ja tā ir fluoriscējoša. Pavadiņu resnums – 0,4 milimetri. Divi āķi, trīs vai četri? Jāatgriežas pie noteikumiem, kas vēstī, ka maksimāli pieļaujamais makšķeru skaits robežojas ar četri, bet kopējais āķu skaits uz visām makšķerēm kopā nedrīkst pārsniegt astoņus gabalus. Savukārt āķu skaits uz vienas makšķeres nedrīkst pārsniegt skaitli četri.
Makšķerējot jūrā un rēķinoties, ka vislabākā cope bieži vien saistās tieši ar nakts tumsu, starp makšķerēm ieturu 10 metru attālumu. Līdz ar to man pilnībā pietiek ar trim makšķerēm. Uz divām no tām ir pa trīs āķiem, bet uz vienas – attiecīgi divi. Pilnīgi aplams ir uzskats, ka butes barojas tikai no grunts.
Tā kā butes ir kā žagatas kāras uz spilgtām lietām, tad dienas gaišākajā daļā izmantojam spilgti sarkanas, zaļas vai dzeltenas krāsas. Mazāk efektīvas ir baltas vai melnas pērlītes. Savukārt uz nakti es, piemēram, sistēmas mainu un pārkabinu tās, uz kurām ir tikai fluoriscējošas un gaismu uzsūcošas pērles. Ja runājam par svinu, tad savā praksē nekad neizmantoju „ūsaiņus”. Tas tāpēc, ka garās, metāliskās ūsas gandrīz katru reizi, pildot savu misiju, dziļi ierokas blīvajās jūras smiltīs. Visbiežāk izmantojamais svins ir apaļas formas ar lējuma radzēm un tukšu vidu. Svars atkarīgs no laikapstākļiem un svārstās no 80 līdz 160 gramiem.
