Arī es piederu tiem 63 procentiem Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju daļai, kuri uzskata, ka 11.Saeimas vēlēšanās no partiju sarakstiem svītroto deputātu kandidātu iecelšana valstiski nozīmīgos amatos atkārtoti nav pieļaujama.
Vēlētāju paustā attieksme, manuprāt, ir pietiekami skaidra, ka cilvēks, kurš bezsaimnieciski jau vienreiz ir izsaimniekojis nodokļu maksātāju naudu, nav pelnījis saņemt “zaļo” gaismu šī bezsaimnieciskuma turpināšanai.
Nenoliedzu, ka ir cilvēki, kuri ļoti ātri adoptējas ikvienā jaunā situācijā, bet nekad nesapratīšu, kā lauksaimniecības speciālists var būt zinošs, piemēram, izglītībā vai, nedod Dievs, medicīnā. Latvijā tā jau ir pierasta parādība, ka ministram, kurš nav spējis sekmīgi vadīt vienu ministriju, tiek uzticēts vadīt otru un trešo.
Lai pārliecinātos par līdzīgām situācijām, ne vienmēr jāpaceļas līdz valdības augstajiem plauktiem. Ir arī vietējas nozīmes darboņi, kas veiksmīgi nogremdē vienu uzņēmumu un drīz vien tiek jau daudz augstākā amatā, kur atkal turpinās nodokļu maksātāju naudas izsaimniekošana.
Agrāk par darbā pieļautajām kļūdām darba devējs izdarīja brīdinošu ierakstu darba grāmatiņā, kas daudziem bija par šķērsli rast jaunas darba iespējas, bet šodien darba grāmatiņas ir tikai vēsture. Viens otrs darba devējs, jo droši vien viņam tā ir izdevīgāk, pat nedomā, ka būtu jānoslēdz darba līgums ar uzņēmuma darbiniekiem, tādējādi strādātājiem liedzot dažādas sociālās garantijas.
Vairākkārt atgādinot par šādu “aizmāršīgu” attieksmi, tiek mierīgi atbildēts, ka darba devējs apzinās savu kļūdu, ka nepieciešamības gadījumā “uz sitiena” taps arī darba līgums. Kritika pienākas arī cilvēkiem, kas to pieļauj.
