Kāda paziņa iemaksāja krietnu naudas summu romu tautības sievietei ar cerību, ka šī sieviete par viņu aizlūgs un tā atrisinās visas viņas problēmas – noņems ne tikai lāstu, bet arī ar veselību viss būs kārtībā. Noteikti kāds viņu sapratīs, jo būs darījis tāpat, bet cits, iespējams, nosauks par traku. Izrādās, ka viņa spēj uzticēties tautībai, par kuru klīst tik daudz leģendu un nostāstu un kura dzīvo visdažādākajās pasaules valstīs.
Ikviens no mums kādreiz ir piedzīvojis sajūtu, ka ir iedzīts strupceļā un risinājuma problēmām nav. Problēma katram ir sava – bezdarbs, alkohols, veselība, naudas trūkums, vakuums attiecībās, strīds ar draugu, sievu, vīru vai vecākiem un tā tālāk un tā bez gala. Un katram, protams, sava problēma šķiet vissvarīgākā. Tad nu katrs izvēlas sev atbilstošāko ceļu un veidu, kā tikt ārā no strupceļa un kā uzveikt cīņu ar bezcerības sajūtu, kas pārņem mirkļos, kad esi aci pret aci ar savu problēmu.
Kāds palīdzību meklē baznīcā, padomu un palīdzību lūdzot Visaugstākajam, cits atbildi meklē Bībelē vai vēršas pie mācītāja, vēl kāds izvēlas doties pie psihoterapeita, vārdotājas vai arī pie zīlnieka. Kurš ir labākais un pieņemamākais risinājums? Vai ir nepieciešams uzspiest savu gribu un ieteikt, kā būtu labāk? Nosodīt, ja izvēlas, mūsuprāt, neīsto palīdzības sniedzēju? Diezin vai.
Laikam jau problēmas cienīgs risinājums atbilst katra garīgajai inteliģencei. Svarīgākais, lai problēma “nenokauj”, to apzināties un mēģināt atrisināt.
