Agrā rudens rītā draudzīgs darba kolektīvs – Ilze Nogobode, Maija Bonka, Evita Šķipsna, Daina Kalniņa un Tatjana Ābeltiņa – devās kopīgā ceļojumā uz Munameģi. Pietika vienas dienas, lai izbaudītu kopā būšanas prieku un realizētu iecerēto maršrutu Gulbene – Munameģis – Vastselīnas cietoksnis – Piusas alas.
“Cik bieži esam dzirdējušas un pašas lūgušās kā Lāsmiņa no filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” – aizved mani uz Munameģi! Tad nu nolēmām negaidīt, kad mūs kāds aizvedīs, bet braucām pašas,” saka Evita. Sieviešu apņēmībai sekoja arī rezultāts, jo viņas tur, atšķirībā no Lāsmiņas, nokļuva un Munameģi redzēja.
Tatjana stāsta, ka, šķērsojot robežu un nonākot kaimiņzemē, uzreiz sajutušas, ka vairs nebrauc pa Latvijas ceļiem, jo Igaunijā tie ir krietni vien labāki nekā te. “Labi, ja līdzi ir Igaunijas karte, citādi var sanākt kā mums – mazliet pablandīties pa kaimiņvalsts ceļiem, bet līdz ar to ceļojums mums bija vēl jautrāks,” atceras Tatjana un piebilst, ka ceļošana rudenī ne ar ko nav sliktāka par ceļošanu vasarā. “Rudenī daba ir tik skaista! Tas ir jāizbauda un jāredz! Turklāt rudenī atšķirībā no vasaras, ierodoties tūrisma objektos, tevi priekšā nesagaida cilvēku burzma. Jāpiebilst gan, ka Munameģī satikāmies pat ar gulbeniešiem,” stāsta Tatjana.
Nokļūstot Munameģī, pavēries liels skatu tornis. Munameģis ir paugurs Igaunijas dienvidaustrumos, Hānjas augstienē. Tas ir augstākais punkts Igaunijā un Baltijas valstīs — tā augstums ir 318 metru virs jūras līmeņa. Kalna virsotnē atrodas skatu tornis ar platformu 346,7 metru augstumā. “Tā kā savus Ērikus bijām atstājušas mājās, tad tornī kāpām kājām, kaut gan tika piedāvāta iespēja uzbraukt ar liftu. Tā stāvos bija izvietotas fotoizstādes un mākslas darbi. Torņa augšējā atvērtajā skatu laukumā visā košumā varēja izbaudīt krāšņo rudens ainavu, spēcīgo Baltijas vēju un draudzīgo kolēģa plecu. Dodoties lejup, mēs izmantojām lielisku iespēju, nosūtot e – kartīti saviem tuvajiem ar sveicieniem no Munameģa,” stāsta Evita.
Ceļā no Munameģa uz Piusas alām tika apskatīts arī viduslaiku svētceļnieku mērķis – Vastselīnas pils, kur ir palikušas tikai ievērības cienīgas pilsdrupas.
Savukārt Maija atzīst, ka Piusas alas nevar atstāt vienaldzīgu nevienu. To varenās smilšu velves viņām atgādinājušas par sūro darbu, ko savulaik veikuši cilvēki. Piusas alas ir sākušas veidoties 1922.gadā, kad stikla ražošanai pazemes šahtās sāka rakt kvarca smiltis. Smilšu ieguvē kādreiz strādāja gan sievietes, gan vīrieši. Pašlaik kādreizējās smilšu raktuves ir populārs tūrisma objekts. Garajās alās griestu augstums sasniedz pat 6 metrus, un tos balsta smilšakmens kolonnas. “Mums bija iespēja ar 3D datormodeļa palīdzību virtuāli izstaigāt Piusas smilšu alas, kinozālē ar smilšu grīdu noskatīties īsfilmas par raktuvēm un sikspārņiem,” saka Maija. Kādreizējās Piusas raktuvju ejas ir izveidojušās par sikspārņu ziemošanas vietu. “Noslēgumā mēs izstaigājām Piusas smilšu karjeras, kurās īpaši iespaidīgi atsedzās devona laikmeta sarkanās un baltās smiltis, ko kādreiz apskaloja jūra.”
Ilze atzīst, ka kopā pavadītā diena bijusi brīnišķīga. “To baudījām kopā tikai mēs – ārpus darba, ģimenēm un ikdienas rūpēm. Šobrīd plānojam nākamo mūsu kopējo mazo ceļojumu – šoreiz uz Lietuvu,” nākotnes nodomus neslēpj Ilze.
