Druvienas pagasta bioloģiskā zemnieku saimniecība “Ziemeļi” ir starp tām nelielajām zemnieku saimniecībām, kas par spīti visām grūtībām, ko nācies pārdzīvot Latvijas lauksaimniecībai, ir spējusi pastāvēt un turpināt iesākto.
“Kad citi žēlojās par krīzi un pārtrauca saimniekošanu, es to nedarīju, bet turpināju strādāt. Bija grūti, bet šodien varu tikai priecāties, ka izgāju cauri dažādām saimniekošanas grūtībām. Krīze mani vairs nespēj biedēt, jo tagad zinu, kā to pārdzīvot,” saka “Ziemeļu” saimniece Ilga Rubene. Izturību un lauku mīlestību viņa pārmantojusi no saviem senčiem, kas “Ziemeļu” mājās saimniekojuši vairākās paaudzēs. Par to liecina vairāk nekā simts gadus vecā, bet joprojām skaistā dzīvojamā ēka, no pamatīgiem laukakmeņiem būvētā kūts, kurā savulaik mitinājušies kopsaimniecības lopi, kā arī no guļbaļķiem celtās dažāda lieluma saimniecības palīgēkas. Par pirmo saimnieku godību liecina arī viņu stādītie ozoli, liepas un kļavas, kas šodien ir vareni koki. “Šīs mājas saimnieki ar visu tika galā paši, nealgojot kalpus, tāpēc savulaik netika izsūtīti. Arī mēs ar vīru Pēteri talkā kādu lūdzam tikai tad, kad ir jāsaved mājās siens. Ar pārējiem darbiem tiekam galā divatā. Esmu šajās mājās piedzimusi un izaugusi. Vecāki kopš mazotnes mani radināja pie darba, tāpēc lauku darbi ir mana sirdslieta,” saka Ilga. Viņa kādu laiku lielajā kūtī gādājusi par kolhozam piederošajiem nobarojamajiem jaunlopiem, kā arī strādājusi arī par laboranti. Liels bijis sievietes izbrīns, kad, pētot arhīva dokumentus, viņa pārliecinājusies, ferma nekad kolhozam nav piederējusi.
Piena nauda gluži kā alga
Ilga un Pēteris apsaimnieko 14 hektārus lauksaimniecībā izmantojamās zemes, kā arī vēl 3 hektārus nomā. Vienā hektārā saimnieki audzē graudaugus, bet ar to nepietiek, tāpēc graudus arī iepērk no Rankas pagasta zemnieku saimniecības “Kalnakaļvi” saimnieka Jāņa Kļaviņa, kuram arī ir bioloģiskā saimniecība. Ir arī meža platība, kur malku sarūpēt un nepieciešamības gadījumā nozāģēt kādu koku. Ilga spriež, ka zemes varētu būt vairāk, bet, izrādās, ka tuvumā nav brīvu platību. Tas neļauj palielināt lopu skaitu. Šobrīd divas reizes dienā saimnieki dodas slaukt desmit govis un pabarot piecus jaunlopus. Pienu pārstrādei saimniecība nodod akciju sabiedrībai “Rankas piens”. Ik pēc desmit dienām regulāri tiekot saņemta piena nauda. Ar to varot būt mierā. Vasarā piena bijis vairāk, tagad tā daudzums ir nedaudz sarucis. “Pašu priekam mums ir arī viena gaļas šķirnes gotiņa – Gabriella. Pāriet tikai uz gaļas lopu audzēšanu negribam, jo tad ienākumi ir tikai reizi gadā, bet piena nauda ir kā alga,” uzskata Pēteris.
Bagāti neesam kļuvuši
Bioloģiskās saimniekošanas metodes Ilga un Pēteris izraudzījušies tāpēc, ka nevajag iegādāties dārgos minerālmēslus. Arī saražotā pārtika līdz ar to ir veselīgāka. “Mēs jau varam sadarboties tikai ar bioloģiskajām saimniecībām. Pat sienu nevaram pirkt no saimniecības, kas nav bioloģiskā,” stāsta saimnieks. Tiekot saņemti arī platību maksājumi, kas saimniecībai esot jūtams atspaids, jo pat tik nelielai saimniecībai, kāda ir “Ziemeļi”, bez tiem būtu ļoti grūti iztikt. “Ja nebūtu šo līdzekļu, mums problēmas radītu pat siena sagatavošana lopiem. Lai gan saimniecībā ir divi traktori, ir arī piekabes, tomēr ir jāpērk pakalpojumi. Būtu vajadzīga rulonu prese un vēl daudz kas cits,” prāto Pēteris.
Gadam beidzoties, saimnieki apkopo visus saimniecības ieņēmumus un izdevumus. Bagāti neesot kļuvuši, bet arī lielu zaudējumu neesot. “Esam iztikuši,” bilst Ilga. Arī sirds esot mierīga, jo nevajagot uztraukties par kredītu bankā. Par lieliem projektiem arī nedomājot, jo vienmēr paturot prātā, ka Eiropa atlīdzinās tikai daļu no projekta kopējām izmaksām.
Jaunie uz laukiem nenāks
“Ja dzīvojam laukos, tad ir jāstrādā. Cita darba jau te nav. Es vienu brīdi pamēģināju Galgauskā pastrādāt lepnā kūti, bet nebija nekādas jēgas. Sākumā šķita, ka viss būs labi, bet tad, kad vienīgais uz darbu nācu skaidrā, atmetu šim darbam ar roku. Neviens nesedza arī ceļa izdevumus, lai no mājām nokļūtu uz darbu Galgauskā,” stāsta Pēteris. Ilga norūpējusies, ka lauki aizaug arvien vairāk. Nekas neliecinot par to attīstību, bet gan pamestību. “Jaunie uz laukiem nenāk un nenāks. Visi tikai projām uz ārzemēm. Aizbraukušie atpakaļ nebrauks. Arī tām protesta akcijām īsti neticam, jo tās tāpat neko nespēj atrisināt. Bieži vien par protesta akcijām uzzinām tikai tad, kad tās jau notikušas. Ne jau līdz visām mājām laukos nonāk informācija. Nezinu, kādam brīnumam jānotiek, lai laukos dzīve ietu uz augšu,” saimniece nopūšas. “Divas meitas un dēlu esam izaudzinājuši. Visi tagad projām savā dzīvē. Atbrauc mūs tikai apciemot. Ir astoņi mazbērni, tikai nav pārliecības, ka kāds no viņiem gribēs turpināt saimniekot. Ja nu vienīgi dēls…”
