Ceturtdien ar savas ģimenes ārstes nosūtījumu devos pie ārsta speciālista uz Madonas poliklīniku, jo Gulbenē šāda daktera vairs nav – esot aizgājis no darba. Kā paciente uz Madonu devos pirmo reizi mūžā un ar satiksmes autobusu.
Tā kā telefoniski vizīte pie ārsta man bija nozīmēta uz pulksten 11.00, Madonā un mājupceļā nācās pavadīt visu dienu, jo autobusi nekursē pārāk bieži. Poliklīnikā pārsteidza rinda reģistratūrā. Tāpēc sanāca laiks iepazīties ar citiem pacientiem un vēl no noģībšanas izglābt kādu vecu vīru, tam klāt pienesdama krēslu. Vietējie man teica, ka tādas garas rindas reģistratūrā tagad ir vienmēr, jo uz Madonu sākuši braukt ļaudis no apkārtējiem novadiem. Piemēram, gulbenieši šurp braucot aizvien biežāk. Atzinos, ka es arī esmu no Gulbenes. Sekoja izbrīns: “Kas jums tur notiek?”
Piereģistrēšanās pie ārsta man izmaksāja tikai 3 latus. Pie savas ārstes nokļuvu ātrāk par noteikto laiku. Dakterīte bija brīnišķīga. Izprašņāja un iztaustīja mani. Uzreiz lika turpat, Madonā, veikt asins analīzes, par kurām man bija jāmaksā tikai 80 santīmi. Dakterīte paspēja arī pajokot un izjautāja par to, kāpēc braucu uz Madonu, nevis ārstējos Gulbenē. Uzzinājusi, ka vairāki Gulbenes ārsti ir aizgājuši no darba Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienībā, viņa komentēja: “Pret ārstiem nedrīkst izturēties kā pret vergiem.”
Nodomāju, ka laikam viņai ir savi informācijas avoti manā pilsētā, kurā vēl pavisam nesen arī bija riktīga poliklīnika un slimnīca. Nesen viens labs cilvēks man teica, ka nekas nav mūžīgs. Viss plūst un mainās. Žēl, ka tieši Gulbenē uz nabadzības pusi.
