Viendien savā nodabā gāju pa ielu un man klāt piesitās melnīgsnēja kundzīte pašos spēka gados. Ieskatījās viņa man acīs, šķiet, līdz pašiem dvēseles dziļumiem un teica: “Kā jūties?” Ko lai atbild, protams, ka slikti, paģiras moka! Akurāt biju ceļā uz veikalu pēc šņabīša, lai salāpītos, kā nekā atļauties varu, jo tikko saņēmu pensiju. Tāda mana atbilde laikam dāmīti satrieca līdz sirds dziļumiem, viņa sagrāba manu roku, ielūkojās plaukstas līnijās, nogrozīja galvu, nopūtās un nočukstēja: “Viena sieviete tevi ir nolādējusi, un tu drīz mirsi, ja es tev nepalīdzēšu.” Vēl viņa piebilda, ka tā sieviete man esot uzlikusi lāstu ar kapu smilšu palīdzību. Es sabijos. To redzēdama, zīlniece piebilda, ka īsti nevarot pateikt, bet laikam gan mani lādējusi sieviete, kuras vārdā ir burts “A”. Ak, vai! Kā tad, ka ir! Manas sievas vārds akurāt sākas ar šo burtu! Sapratu, ka zīlniecei ir simtprocentīga taisnība, jo dzīvesbiedre nupat mani izraidīja no mājas ar vārdiem: “Atkal nodzersi pensiju? Kaut tu nosprāgtu, vecais velns!”
Ievaicājos, kādā veidā mana brūnacainā labvēle spēj glābt manu dzīvību. Tas viņai patika. Viņas mute atplauka smaidā, atklājot vairākus zelta zobus. Pajautāja, kā mani godāt un kurā gadā esmu dzimis. Lai es šai samaksājot 5 latus, viņa attīrīšot mani ar speciāla rituāla palīdzību. Kamēr es skatījos, cik naudas manā makā, šī jau sāka zvanīties kaut kādam mistiskam izpalīgam un pa mobilo tālruni sāka klāstīt, lai pieraksta manu vārdu un manu dzimšanas gadu. Es esot jau 20. viņas rindā uz dzīvības glābšanu. Ar 5 latiem es cauri netikšot, lai maksājot vismaz 15. Vairāk šodien viņa nevienu nepierakstīšot, lai vai kā citi lūgšoties. Es sāku čīkstēt, ka tik daudz nevaru ziedot pat savas dzīvības glābšanai. Lai tad labāk neglābj nemaz. Jau pagriezu muguru un taisījos aizšmaukt, bet kundze atkal izšāvās man priekšā un teica: “Labs ir. Dod tos pašus 5. Es par tevi savu naudu pielikšu klāt! Redzu, ka esi labs cilvēks.” Ticiet vai ne, bet es viņai samaksāju. Šī vēl paprasīja, kur es dzīvoju, un metās projām, piekodinādama, lai paldies viņai nesakot. Nedrīkst!
Mājās pārnācu skaidrā. Kaut kā roka necēlās naudu tērēt vēl arī alkoholam. Pensija taču maza mazītiņa! Tā kā kalnu kaziņa. Taču nākamajā dienā atkal kātoju uz veikalu. Tavu brīnumu – tajā pašā vietā atkal satiku savu vakardienas paziņu. Šī mani sagaidīja kā liela draudzene. Saķēra manu roku un ar kaut kur izrautu pildspalvu manā plaukstā sāka zīmēt kaut kādas līnijas. Un sāka mani vārdot: “Re, tev šodien acis gaišākas kļuvušas! Redzi, līdz ar vēju es tev lāstu esmu noņēmusi. Esmu atvērusi tavu karmu, iztīrījusi. Tagad vajag aiztaisīt ciet! Iedod vēl 5 latus!” Redzēdama, ka sāku šaubīties, viņa zīmīgi paskatījās man acīs un piebilda: “Zini, es strādāju gan ar balto, gan ar melno maģiju.” Saproti, kā gribi. Vai viņa man draud? Sabijos un samaksāju. Mājās atkal nācu skaidrā.
Mani moka sajūta, ka rīt to dāmu atkal satikšu pie “veiča”.
