Vārds, uzvārds: Āris Auzāns.
Vecums: 24 gadi.
Dzimtā vieta: Jaungulbenes pagasts.
Izglītība: ir maģistra grāds enerģētikā un elektrotehnikā, turpina doktorantūrā studēt kodolfiziku, kā arī disertācijas gaitā kopā ar Teksasas universitātes pētnieku grupu strādā pie kodoldegvielas cikla modelēšanas.
Darbs: Salaspils SIA “PMG Baltic”.
Dzīvesvieta: gan Rīgā, gan Tartu (Igaunijā).
Dzīves moto: Ja kaut ko vēlies, tad uz to ir jātiecas!
Studējošie jaunieši neaizmirst savas mājas. To pašu var sacīt arī par jaungulbenieti Āri Auzānu, kurš sevi pamatoti var uzskatīt par pasaules pilsoni, tomēr pagaidām nevar iedomāties savu dzīvi bez dzimtā pagasta. Viņš zina, ka tieši Jaungulbenē ir īstās mājas. “Dzirkstele” aicinājusi uz sarunu Āri, kurš itin labi jūtas materiālo vērtību pasaulē, bet tomēr augstāk par visu vērtē intelektu, brīvību un iespēju radoši strādāt.
– Vai jau bērnībā zināji, par ko gribi kļūt?
– Bērnībā aizrāva tehniskas lietas, mašīnas, konstruktori, patika mehānismus izjaukt, bet salikt atpakaļ izdevās reti. Tomēr tas manu apņēmību nemazināja, drīzāk otrādi, es aizrautīgi eksperimentēju. Reiz ar brālēnu centāmies izgatavot eksplozīvu skābi, protams, ka tas neizdevās (varbūt par laimi), bet paši ticējām idejai, jo tad viss likās tik reāli un patiesi. Meklējot identitāti pusaudža gados, sev pateicu, ka vēlos dzīvot citādāk nekā vairākums, domājams, ka tas arī bija lielākais iedvesmas avots.
– Tas ir dabiski. Jaunie cilvēki vienmēr tiecas pārveidot pasauli!
– Manī bija vēlme radīt ap sevi vidi, kas atbilstu personīgajiem morāles kritērijiem un vēlmēm. Vienmēr esmu bijis sapņotājs. Vispirms ir fantāzijas lidojums, tikai pēc tam nāk domas, kā to visu realizēt. Es pats sevī izauklēju tādu kā savas veiksmes stāstu, ko arvien esmu papildinājis ar jauninājumiem un niansēm. Laikam jau šis veiksmes stāsts bija tik iedvesmojošs, ka nebaidījos riskēt un sāku savu dzīvi mainīt, kā iecerēju. Reti kaut kas izdevās ar pirmo reizi, bija daudz jāstrādā pašam ar sevi, lai noticētu, ka katru nākamo soli varu sasniegt. Bet, kad sev noticēju, tad sapratu, ka nekas nav par grūtu, vajag tikai gribēt un censties. Gadās, ka nespēju sevi piespiest un saņemties, tad smeļos iedvesmu izcilu cilvēku dzīves stāstos un veikumā, tādu kā Nelsona Mandelas, Martina Lutera Kinga un Mirjamas Makebas. Tas tiešām palīdz.
– Esi aizsapņojies līdz kodolfizikai!
– Jā, pašlaik studēju Tartu universitātē, Fizikas fakultātē, doktorantūrā. Interese par kodolfiziku un enerģētiku sākās jau pamatskolā, pasaules kartē meklējot elektrostacijas. Vēlāk, kad man kļuva pieejami materiāli par kodolreaktoriem, radiāciju, ieinteresēja arī tas. Studējot Rīgas Tehniskās universitātes Enerģētikas un elektrotehnikas fakultātē, bija iespēja iesaistīties Latvijas enerģētiķu biedrībā, kurā iepazinos ar kodolinženieri Valdi Gavaru. Tad sekoja bakalaura darbs par kodoltehnoloģijām, tālāk izpēti turpināju maģistra darbā, tagad – disertācijā. Rezumējot varētu teikt, ka vispirms man kodolfizika bija hobijs, tagad tā ir mana dzīve.
– Līdztekus studijām esi sācis darboties biznesā!
– Ir vajadzīgs kapitāls, lai kaut ko radītu. Ar ideju un plāniem vien ir par maz. Bakalaura un maģistra studiju laikā strādāju par projektētāju, patiesībā tas arī bija pirmais bizness, kas ļāva nopelnīt un uzkrāt līdzekļus, jo pamatā vienīgie ieguldījumi bija paša prasmes. Tad vienā brīdī sev pateicu, ka šis lauciņš ir izsmelts un vēlos darīt kaut ko citu. Mans bizness nav saistīts ar studijām, bet tas dod iespēju izmantot cita veida zināšanas, kuras arī esmu guvis, studējot augstskolās. Ir interesanti izstrādāt prognozes, analizēt risku biznesā. Praktizēties uzņēmējdarbībā sāku tieši, analizējot matu kosmētikas vairumtirdzniecību Latvijā. Tā sāku šajā tirgū sadarboties ar Itālijas kompāniju. Sakrita mūsu domas par kvalitātes kritērijiem un uzņēmējdarbības principiem. Būtiska ir arī iespēja pielietot valodu zināšanas un vēlme darboties starptautiskā tirgū.
– Esi vēl ļoti jauns cilvēks, vai tiešām tev nebija kompleksu, ienākot uzņēmējdarbībā?
– Uzskatu, ka vecumam nav nozīmes, svarīga ir paša cilvēka gatavība sākt biznesu. Bizness sniedz iespēju nopelnīt, riskējot ar kapitālu un laiku. Ja ir ideja un prasme to realizēt, tas nozīmē, ka ir pienācis īstais laiks. Galvenais ir izpildīt biznesa plānu un saistības, ko uzliek ražotājs. Ir dažādas problēmas, laikam jau it viss, ko vien var iedomāties, bet nekas nav nepārvarams.
– Kā uzskati – vai valsts politika ļauj attīstīties vietējam biznesam?
– Latvijā ir augsts darbaspēka nodokļu slogs. Aplūkojot salīdzinošos datus, atbilstam vidējam līmenim Eiropā pēc nodokļiem, līdz ar to mazajiem uzņēmumiem ir grūti algot atbilstošas kvalifikācijas speciālistus un ieguldīt brīvos līdzekļus attīstībā. Vietējā biznesa attīstību lielākoties ietekmē neziņa par nākotni, ko lielā mērā nosaka valsts politika. Piemēram, ir paziņojumi presē, ka Eiropas Savienība samazinās tiešos maksājumus dalībvalstīm, tātad skaidri bija jāpasaka, cik lielā mērā tas ietekmēs valsts pasūtījumus un līdzfinansējumu projektos, lai uzņēmumi spētu sagatavoties. Ļoti daudz likumprojektu ir iestrēguši kādā stadijā vai arī to sagatavošanas process norit gadiem ilgi, kā, piemēram, gadījumā ar Jūras vides aizsardzības un pārvaldības likumu, kas tieši regulē vēja parku būvniecību. Pašlaik ir novērojama tendence, ka liela daļa darbaspēka aizplūst no valsts un šis jautājums ir risināms valstiskā līmenī. Kopējais vērtējums ir tāds, ka politika ir nepārdomāta, tuvredzīga un bieži vien mērķtiecīgi veidota atsevišķu indivīdu pašlabuma gūšanai.
– Kā vērtē uzņēmējdarbības vidi Gulbenes novadā?
– Ir jāriskē un jādara! Labāk ir riskēt un nožēlot, nevis neriskēt un nožēlot, ka neesi mēģinājis. Centība un mērķtiecība vienmēr tiek novērtēta. Krīzes laikā daudzi uzņēmumi bankrotēja un tie, kas apsver iespēju atjaunot biznesu vai plāno uzsākt jaunu, ir ļoti piesardzīgi. Domāju, ka šajā gadījumā ir jāaplūko dažādas nozares un jānoskaidro, uz kādu patērētāju grupu uzņēmums orientējas. Gulbene varētu būt pievilcīga ražotājiem, jo darbaspēka izmaksas ir relatīvi zemākas. Savukārt tie uzņēmumi, kas sniedz pakalpojumus privātajam sektoram, neattīstīsies tik strauji vai arī attīstīsies tikai paši konkurētspējīgākie un inovatīvākie uzņēmumi. Nav noslēpums, ka daļa no tiem ir orientēti tikai uz valsts un pašvaldības iepirkumiem, tāpēc šo uzņēmumu attīstība atkarīgi no kopējās situācijas valstī. Gulbenes novada uzņēmējiem novēlētu būt nosvērtākiem, pārliecinātākiem par saviem spēkiem un neietekmēties no apkārtējo cilvēku negācijām. Vajag uzņemt labās emocijas un negatīvajam ļaut iet garām, būt optimistiem un pasmieties par savām kļūdām. Sabiedrībai vēlētos novēlēt nezaudēt cilvēcīgumu un cienīt citus.
– Kāds ir tavs piecgades plāns?
– Aizstāvēt disertāciju, veidot ģimeni, attīstīt biznesus un iekārtot vietu, ko saukšu par mājām. Pietiekami daudz plānu vienai piecgadei, bet ir pamats censties.
– Kur tu redzi sevi nākotnē?
– Sirdī ir vieta gan biznesam, gan zinātnei. Zinātne ļauj realizēties, tā sniedz iespējas pētīt, atklāt, pavēstīt par atklājumiem citiem. Savukārt bizness ir azarts, emocijas un risks. Sev es novēlētu nezaudēt kvalitāti un neizrauties ar kvantitāti. Ir grūti spriest, cik ilgs laiks būs vajadzīgs, lai beidzot kādu konkrētu vietu vai valsti es sauktu par savām mājām. Pašlaik esmu iesaistījies starptautiskā zinātniskā projektā, tāpēc pusgadu būs jāpavada ASV. Par tālākajām manām gaitām pagaidām pašam nav īstas skaidrības. Ceru, ka turpināšu dzīvot ceļojumā starp Latviju un Igauniju. Nākotnē es vēlētos sevi redzēt arī kā ģimenes cilvēku.
– Cik nozīmīga tev ir Jaungulbene?
– Tur ir manas dzimtās mājas. Manas bērnības un jaunības atmiņas ir tur. Tās nevar izdzēst. Jaungulbenē mani vienmēr gaida vecāki, tur ir lauku darbi, kuri ir jāizdara. Arvien pēc saspringta darba perioda ir patīkami atgriezties mājās pie vecākiem un izbaudīt lauku mieru un idilli. Tā ir sava veida relaksācija, kad klusumā rodas jaunas idejas. Jaungulbene – tā ir arī iespēja noslēpties no lielpilsētu kņadas, no cilvēkiem un būt nepamanītam savās gaitās.
