Nav cik sen, latvieši, kašķējoties cits ar citu, parakstu vākšanā par latviešu valodu kā valsts valodu zaudēja, nenovērtējot sev līdzās pretinieka spēkus. Šobrīd tas mobilizējas un vāc parakstus par likumprojektu, kas paredz grozīt Satversmi, iekļaujot tajā nosacījumu par krievu valodu kā otro valsts valodu. Vai mums, tik mazai valstiņai, vajadzīga otra valsts valoda?
Es ceru, ka nepieciešamais parakstu daudzums netiks savākts. Viens no biedrības “Dzimtā valoda” dibinātājiem domā, ka, visticamāk, krievu valodas statusa maiņai pietiekamu atbalstu iegūt neizdosies, taču radīsies iespēja sūdzēties Eiropas Cilvēktiesību tiesā un Apvienoto Nāciju Organizācijā, ka netiek ņemts vērā nacionālo minoritāšu viedoklis. Vai tā šī biedrība domā normalizēt attiecības ar valsts pamatiedzīvotājiem?
Tas taču ir tikai normāli, ka, dzīvojot šajā valstī, runā latviešu valodā. Vai tas ir daudz prasīts? Vai varbūt vienam otram vairāk nekā piecdesmit gadu ir pārāk īss termiņš, lai to apgūtu? Ir tikai nomāli, ja Krievijā runā krieviski, Vācijā – vāciski, Latvijā – latviski utt. Pasaulē izklīdušie latvieši, dzīvodami un strādādami Anglijā, Īrijā, Vācijā, Norvēģijā vai kur citur, arī mācās runāt tās valsts valodā, tādējādi izrādot cieņu tās valsts iedzīvotājiem. Jo vairāk valodu apgūsti, jo bagātāks esi. Dzīve piespiež daudz ko iemācīties, ja vien neslimo ar lielummāniju. Nu nav jau tā, ka ap šo tautību griežas pasaules ass! Svētdienas vakarā TV šova “Mūsu zelta dziesma” finālā par televīzijas skatītāju Zelta dziesmu kļuva grupas “Līvi” “Dzimtā valoda”. Sirdī tā aizķērās kā trausla stīga, kura katru brīdi var pārtrūkt. Mums ir jāiestājas par LATVISKU LATVIJU, neļaujot uzkundzēties svešai valodai. Nestrīdēsimies un nekašķēsimies, bet būsim modri, lai kādreiz notikušais nav jānožēlo.
