Kokā darināts mājvārds “Piki” šķiet kā negaidīts pārsteigums mežā. Kad ilgāku laiku ir līkumots pa ceļu, kas ved cauri mežam, tas beidzot pašķiras, atklājot skaistu un sakoptu sētu. Uzkalnā ratu riteņu ieskautais uzraksts liecina, ka esam nokļuvuši “Kalna Pikos”. Izrādās, savulaik te bijušas četras saimniecības, kuru nosaukumā bijis vārds “Piki”, bet šodien palikusi tikai viena, kurā saimnieko druvēnietis Dzintars Birzons un viņa ģimene.
Nemaz nevajag vaicāt, kas ir saimnieka vaļasprieks, kas ļauj arī nopelnīt. Par to liecina pamatīgie koka galdi, soli, lapene un pirts dīķa malā, kā arī pavisam nesen tapusī divstāvu guļbaļķu ēka, kurā Dzintars nolēmis iekārtot darbnīcu. Lai labāk varētu aplūkot veikumu, saimnieks pagalmā novietojis tikko darinātu pamatīgu koka galdu un solus. Tos uzlūkojot, kļūst skaidrs, ka to pārvietošanai ir vajadzīgi vismaz trīs spēcīgi vīri. Turpat dižojas arī nesen tapusī māja četrkājainajam draugam. Dzintars bilst, ka tas esot vienkāršs pasūtījums, jo šodien suņu saimnieki lielākoties suņu būdas liekot gatavot no guļbaļķiem. Pieprasītas esot arī aku dekoratīvās virsbūves no guļbaļķiem. Kopējo mājvietas ainavu kā dekoratīvi elementi papildina gaišie koka soli, kuriem vēl nav pieskāries laikazobs. Tie raduši vietu gan pie šķūņa, kur Dzintars ierīkojis lentzāģi, gan pie topošās darbnīcas, gan sētas un citviet. Savu palīdzību Dzintars neliedz arī tiem druvēniešiem, kas automašīnas piekabē atved dažus baļķus un lūdz tos sazāģēt dēļos vai brusās.
Viss sākās ar galdu
“Visi, kas pirmo reizi atbrauc ciemos, saka, ka mēs dzīvojam pasaules malā. Tā jau arī ir, jo pie mūsu mājām ceļš beidzas. Tālāk pa mežu var nonākt jau cita novada teritorijā. Esmu šajās mājās izaudzis, tāpēc attālums līdz pagasta centram nemaz nešķiet tāls,” prāto Dzintars. Savulaik “Kalna Pikos” galdus un solus darinājis viņa tēvs, līdz arī Dzintars ķēries pie pirmā sola izgatavošanas. Tas gan nemaz neesot līdzinājies tagadējiem, tomēr joprojām dižojoties uz pakalna pie nelielās dzīvojamās ēkas. ”Īpaši tad, kad tuvojas Jāņi, cilvēki lūdz izgatavot lielu galdu un solus. Viens otrs pat atskrien nedēļu pirms svētkiem, cerot, ka pa nedēļu pasūtījums būs gatavs, bet tik ātri tas nav iespējams. Labi, ka man paša mežā cirstais kokmateriāls vismaz gadu ir kaltis, citādāk no zaļa koka gatavotu galdu pat vairāki vīri nespētu pacelt,” smejas Dzintars. Viņam palīdz arī dēli Kristaps, Ritvars un Rihards, bet dzīvesbiedre gādā par to, lai pagalmā un apkārt mājai valdītu perfekta kārtība. Atliek vienīgi apbrīnot šo cilvēku čaklumu, jo kārtībā uzturamā teritorija ir liela. Labā slava tāpat kā sliktā iet cilvēkam pa priekšu. Par Dzintara prasmīgajām rokām zina ne tikai Druvienā un Gulbenes novadā, bet arī ārpus tā robežām. Pasūtījumi bijuši arī no Cēsīm un Madonas. Dzintara gatavotie soli redzami Druvienas un Lizuma centrā, kā arī pie Ādmiņa ezera. Meistars katrā kokā saskata kaut ko vienreizēju un iztēlē redz, ko varētu izgatavot pat no greiza koka. Lielajā šķūnī vietu raduši dažādi dabas veidojumi, kas pamazām pārtop krēslā, kam atzveltne līdzinās koka lapai un citās āra mēbelēs. “Tas ir daudz interesantāk, nekā strādāt tikai ar taisnu dēli vai apaļkoku,” bilst Dzintars.
Katrs darbs ir oriģināls
Dzintars labprāt savus darinājumus veido no priedes. Netiekot noniecināts arī melnalksnis, egle, bērzs un citi koki. “Man visi šķūņi ir pilni ar dažādiem kokmateriāliem, jo savs mežs plešas līdz pat Piebalgas robežai. Varētu strādāt arī pa ziemu, bet tad pasūtījumu ir salīdzinoši mazāk. Varbūt, ka tā labāk, jo jaunuzceltajā darbnīcā būs siltāk, kā arī varēšu ierīkot asināmo lentzāģi. Agrāk strādāju tikai ar slīmestu un rokas urbi, bet tagad esmu iegādājies arī modernākus galdnieka darbarīkus,” stāsta Dzintars. Viņš neslēpj, ka aicinot talkā arī citus meistarus, jo cilvēkam visu neesot iespējams zināt. Arī jaunās darbnīcas ēkas tapšanā daudz ko mācījies no guļbūves meistara. “Pats māku ielikt durvis un logus, lai gan tos netaisu, bet pasūtu pie Andra Zvejnieka Druvienā. Mēs viens otram netraucējam, jo katrs darām savu darbu. Arī tad, kad cilvēks ierodas ar savu pasūtījumu, uzklausu viņa vēlmes, tomēr katrs galds un sols iznāk citādāks, tāpēc divu vienādu nebūs,” saka meistars. Izrādās, ka viņš pēc izglītības ir traktorists, tāpēc piemājas saimniecībā visi lauku darbi gulst uz Dzintara pleciem, tomēr tie nespēj saimnieku atturēt no kādas ieceres. Uz kādreizējās mājas laukakmeņu pamatiem viņš iecerējis uzlikt guļbūvē celtu lielāku ēku. “Nekas nav labāks par dabisku koku. Neviens šodienas modernais materiāls nespēj to aizvietot,” uzskata amatnieks, kuram problēmas nesagādā arī kārtīgas pirts uzbūvēšana.
