Sandris Rakauskis, vēstures un sociālo zinību skolotājs Lizuma vidusskolā: Manā dzīvē visiem valsts svētkiem ir liela vērtība un nozīmīgums. Ar šiem svētkiem mēs saprotam daļu no tā, kas esam šodien. Kāds gudrs cilvēks ir teicis – ja mēs nezinām vēsturi, mēs nezinām, kas esam mēs paši. Gan Lāčplēša dienā, gan 18.novembrī, gan arī sēru un piemiņas dienās mums vajadzētu apstāties, padomāt un saprast, ka esam saistīti paaudžu paaudzēs un ka tam ir liela vērtība. Es valsts svētkus atzīmēju pavisam vienkārši – ir svētku vakariņas, ir aizdegta svece, tiek pārrunāta vēstures notikumu jēga. Tā kā esmu skolotājs, vienmēr cenšos par vēstures notikumiem stāstīt arī bērniem skolā. Ir labi, ka mēs zinām šos notikumus, taču mums tie ir jānodod arī tālāk. Šo svētku lielākā vērtība ir iespēja jauniešiem stāstīt par to, kas ir daļa no mums, un tādējādi arī mācīt patriotisko apziņu. Mēs neesam radušies vienkārši tāpat. Mēs šādi nedzīvotu, ja nebūtu bijis mūsu vēstures.
Jānis Zvaigzne, vēstures pētnieks, grāmatu autors: Šo svētku nozīme man kļūst arvien, arvien lielāka. Domāju, tas attiecas uz daudziem, jo mēs vēl tikai nesen sākām iepazīt mūsu Latvijas vēsturi. Un arī man šī iedziļināšanās sākās līdz ar grāmatu par Liteni tapšanu. Mēs taču visi zinām, ka bija laiks, kad par to neviens nevarējām runāt. Tagad šī vēsture jācenšas nodot tālāk nākamajām paaudzēm. Cik ir manos spēkos un iespējās, cenšos to darīt. Galvenais ir tas, lai doma par Latviju paliktu arī tiem, kas nāks pēc mums. Es šajās svētku dienās dzīvoju līdzi Latvijai un visiem notikumiem un norisēm ar televīzijas un radio palīdzību, dzīvoju svētku noskaņās kopā ar visu latviešu tautu tās svētkos. Katrā ziņā šajās dienās sirdī patriotisms mājo daudz spēcīgāk nekā ikdienā. Šie svētki, manuprāt, nav atzīmējami pie svētku galdiem, arī mūsmājās tā nenotiek, galvenais ir tas, kas ir katram sirdī un dvēselē.
Ivars Kupčs, Gulbenes novada domes deputāts: Lāčplēša dienā Gulbenē ir lāpu gājiens, vienmēr esmu centies tajā piedalīties. Arī valsts svētkos vienmēr sanākam kopā svinīgajos pasākumos. Tad arī rodas svētku sajūta, bet vienlaikus arī pārdomas. Jaunekļa gados šīs domas ir nedaudz citādākas, bet, kad kļūsti nopietnāks, uzskati un vērtības mainās. Tad arī novērtē, ko vairāk nekā pirms 90 gadiem cilvēki ir darījuši un kāpēc viņi to ir darījuši. Galvenā vērtība valstī ir pašiem cilvēkiem. Tie cilvēki, kas mēs šeit esam, ir tas, kas veido šo valsti. Protams, varbūt mēs bieži vien esam pārāk skeptiski un kritiski, mums daudz kas nepatīk, taču ne jau viss ir tikai slikti, apkārt notiek arī daudz labu darbu un ir arī daudz labu cilvēku. Protams, ir neizdarības, kas ir jālabo, bet valstij ir jāpastāv un varam būt lepni, ka mums ir sava valsts. Mums ir tikai jācīnās, lai tā būtu vēl labāka. Ir jāsaņemas un jāsāk kaut ar mazumiņu.
