Laiks skrien vēja spārniem. Tā ir taisnība. Esmu pavisam liela meitene, man ir jau trīs gadi. No pelēka kamoliņa esmu pārvērtusies jaunkundzi, kuru daba iekrāsojusi rudā saules krāsā. Esmu priecīga. Man ir cilvēki, kurus mīlu un kuri mīl mani. Man ir mājas, nevis suņa būda.
Man ir draugi. Es dievinu savu pilsētu. Kopā ar manu ģimeni eju ne tikai pastaigās uz parku, bet arī dodos līdzi uz veikalu, kur pacietīgi ārā gaidu savējos. Trīs gadu laikā pilsētā esmu iejutusies arvien vairāk, jūtos drošāk, vairs nebaidos no automašīnu rīboņas. Taču ir joprojām arī kas tāds, kas man uzdzen drebuļus. Piemēram, dusmīgi vai iereibuši cilvēki. Pērkons. Salūta šāvieni.
Man patīk šis laiks. Es nezinu, vai piedzimu tieši 11.novembrī, taču gribu tam ticēt. Savu trešo dzimšanas dienu svinu Lāčplēša dienā. Man patīk šī sakritība. Tajā ir svinīgums, drošības sajūta un arī kas noslēpumains. Novembra vēsās dienas ir kā patīkama, auksta duša manam biezajam kažokam.
Man patīk arī vasara, kas šogad bija neparasti ieilgusi. Man patīk ziema, Ziemassvētki, kad visi ir mājās pie svētku galda. Arī es un mūsmāju kaķis Ints. Man patīk pavasaris ar visām nejaukajām ērcēm. Bet patiesībā ir gluži vienalga, kāds gadalaiks ir aiz loga, ja ir mājas, ja vienmēr ir kāds, ko man gaidīt pārnākam un ja arī mani gaida. Es vienmēr esmu gatava aizstāvēt savas mājas un savu ģimeni ar savu skaļo, rūpju pilno balsi. Un tad reizēm mani dēvē par Lāčplēša meitu. Manī netrūkstot drosmes.
