Tas nav nekas jauns, ka jau ilgāku laiku arī pasta nodaļās līdz ar aploksnēm un markām, žurnāliem un avīzēm ir iespējams iegādāties arī dažādas rūpniecības preces. Cilvēki to redz un zina, tāpēc nepieciešamības gadījumā tās arī iegādājas. Saprotu, ka pasta darbinieču darba pienākumos ietilpst izteikt piedāvājumu kaut ko nopirkt, bet dažkārt šie piedāvājumi kļūst pārāk uzmācīgi.
Tomēr vajadzētu ievērot to robežu, kas pastāv starp piedāvājumu un uzmācību. Ja cilvēks nodaļas darbiniekam pasaka, ka nevēlas ne veļas pulveri, ne krēmu, ne pat rakstāmpiederumu, jo ir atnācis uz pasta nodaļu izņemt tikai naudu vai samaksāt par kādu pakalpojumu, tad vajadzētu teiktajā ieklausīties, nevis apvārdot gados vecus cilvēkus tik ilgi, kamēr viņi apjukumā izdara sev absolūti nevajadzīgu pirkumu, kas nav dažu, bet pussimta latu vērts.
Tā nesen noticis ar kādu teju astoņdesmit gadus vecu pensionāri. “Biju atnākusi uz pasta nodaļu izņemt tikai naudu. Man kārtējo reizi tika piedāvāts arī kaut ko iegādāties. Tā tas notiek katru reizi, kad eju pēc pensijas. Bildu, ka man neko nevajag, ka nav tādas naudas, lai pirktu kaut ko lieku, tomēr darbiniece izlikās manus iebildumus nedzirdam. Turēja rokās naudu un turpināja piedāvāt. Apjuku, jutu, ka kļūst slikti ar sirdi. Arī nostāvēt grūti, tāpēc domāju tikai, kā ātrāk izkļūt laukā, īsti neaptverdama, ko daru,” stāsta sirmgalve.
Diemžēl par nevajadzīgo pirkumu viņai nav iedots arī čeks, lai preci varētu atgriezt atpakaļ.
