Pirms nepilnām divām nedēļām viesojos kādās mājās Tirzas pagastā. Todien šajās mājās bija īpaša diena, jo tika svinēta liela jubileja, jubileja, kādu piedzīvot izdodas reti kuram.
Gan ģimenes locekļi, gan viesi todien bija pulcējušies, lai mājas iemītnieci suminātu 100 gadu jubilejā. Jubilāre nodzīvojusi garu mūžu. Viņas dzīves grāmata izrakstīta ar visdažādākajām krāsām un notikumiem, bijuši gan prieka brīži, gan arī skumjākas dienas, taču ne mirkli neizskanēja doma, ka kaut kas bijis ne tā, gluži otrādi – sirmmāmuļa atzina, ka nodzīvota vērtīga dzīve, viņas bērni un bērnubērni ir vistiešākais pierādījums tam. Savukārt bērni var būt lepni, ka viņu dzimtas ļaudis ir tik sīksti un izturīgi, un priecāties, ka māmuļa viņiem vēl joprojām var sniegt savus gudros padomus. Pēc sirsnīgajiem apsveikumiem un laba vēlējumiem, pēc kopīgi dziedātām dziesmām un vienkāršām sarunām sveicēji katrs devās savās ikdienas gaitās, bet jubilāres ikdiena atkal ritēja savu ierasto rimto gaitu kopā ar tuvajiem cilvēkiem. Dodoties atpakaļ uz Gulbeni, es vēl ilgi domās kavējos jubilāres mājās. Mani bija pārņēmusi miera un labestības sajūta, kas tur valdīja. Šo jauko ciemošanās brīdi, sirds siltumu, ar kādu jubilāre pateicās saviem sveicējiem, un sirsnīgo rokasspiedienu uz atvadām atcerēšos vēl ilgi. Šī ciemošanās man bija iespēja uz brīdi apstāties ikdienas steidzīgajā skrējienā un aizdomāties par to, kas cilvēkam ir vissvarīgākais. Un ne jau materiālās vērtības, pēc kurām mēs visi tā tiecamies, ir tās svarīgākās, bet gan veselība un iespēja būt kopā ar saviem mīļajiem cilvēkiem.
