Ar vārdu “distance” parasti saprotam, ka jāievēro noteikts atstatums vai jāveic noteikts attālums. Autovadītāji noteikti zina, ka jābūt piesardzīgiem un braucot jāievēro distance, lai nebūtu pārāk tuvu otram transportlīdzeklim un neizraisītu avāriju bremzējot, vārdu sakot – lai būtu drošāk.
Vai gājējiem arī jāievēro distance? Protams, ir situācijas, kad tas jādara. Arī – lai būtu drošāk. Bet iedomājieties – pa ielu iet puisis (varbūt lielais brālis, varbūt jaunais tētis), bet aiz viņa pāris metru attālumā sīkiem solīšiem soļo mazs mazītiņš cilvēkbērns. Lielais cilvēks iet vienādā solī un sākumā pat īsti nevar saprast, kam līdzi soļo mazais cilvēciņš, jo viņš tomēr krietni atpaliek. Lielais cilvēks atpakaļ neskatās, arī ielai pāri viņš pāriet, galvu nepagriežot. Mazais cilvēciņš soļo saviem mazajiem solīšiem, bet panākt lielo cilvēku nav viņa spēkos. Arī pāri ielai mazulis pāriet tādiem pašiem solīšiem, par laimi, mašīnas nekur neredz un velosipēdisti arī nav manāmi. Tādu pašu distanci ieturot, lielais cilvēks un aiz viņa pāris metru attālumā mazais cilvēciņš iet vēl kādu gabalu līdz ielu krustojumam. Un tur beidzot lielais cilvēks attopas, ka jāpaskatās, vai mazais cilvēciņš arī nāk aiz viņa. Nu tāda netipiska situācija… Bet varbūt tipiska? Vai šajā gadījumā bija jāievēro distance – lai būtu drošāk? Gluži pretēji! Parasti pieaugušais bērnu cenšas paturēt redzeslokā vai ved mazo ķiparu pie rokas, jo iela ir tuvu un mašīnas brauc ātri. Visādi var gadīties, tāpēc bērnam vienmēr būtu jābūt acīs.
