Suns laikam jūt saimnieces pacilātību un pa brīdim, kā nojauzdams cilvēka prieku, aizdomīgi veras saimniecē: tik daudz pārmaiņu bijis viņa dzīvē, un varbūt suns baidās, ka atkal notiks kas negaidīts, ar ko viņam nāksies samierināties.
Arī Kārlis nekādus iebildumus nespēj celt, un tāpat kā agrāk saka tikai savu: jā! jā! Valoda nav atradusies, pat ne īsākais citāds vārdiņš, un tāds runātnespējīgs viņš ir labs Vilmas uzklausītājs. Tomēr Kārlis ir pietiekoši labi noskaņots un ar likteni samierinājies, vai varbūt tikai izliekas? Varbūt smadzenes vairs nestrādā? Atbildību par Kārli Vilma ir uzņēmusies, bet prāts ir nemierīgs: kā būs nākotnē? Vai viņa tiks galā? Arī kaimiņi un cieminieki ir pieraduši pie aklā nerunātāja, tikai mēdz būt, ka nezinot, ka dzirdēt un saprast Kārlis spēj un visas maņas Dievs viņam nav atņēmis, reizēm radušās neveiklas situācijas, kad viņš nespēj atbildēt. Ar Ausmu Vilma ir salīgusi mieru, un bijusī draudzene nāk ciemos un runājas ar Kārli par tēmām, ko pati izvēlas, un visbiežāk tās ir Ausmas jaunības atmiņas un ikdienas sīkumi. Lai viņa pēc sirds patikas arī patērzē, kamēr Vilma būs salidojumā! Taču Kārlim tā būs labāk nekā kvernēt vienam! Suni pabaros un prombūtni tās divas dienas viņi abi pat nemanīs. Ar Kārli suns ir iepazinies un pieņēmis kluso cilvēku bez pretenzijām kā saimnieces piedevu. Viņi trijatā: Vilma, Poģis un Kārlis, vai katru dienu ir pavadījuši ārā, jo pēc Vilmas domām, vasarā katra ārā pavadīta stunda pagarina labsajūtu ziemā par vairākiem mēnešiem – kā teicis diženais Rainis: sasmēlies es esmu saules… Apkārtējiem noteikti šķiet, ka Vilma, suns un Kārlis ir sapratnes pilna trijotne. Par Vilmu saka: ,,tā kundze ar suni un aklo vecīti ratiņkrēslā…” un jau ilgāku laiku Vilmas kompānija ir tuvākās apkārtnes uzmanības centrā: uz viņiem atskatās un daudzi sveicina, parunājas. Ka vecais vīrs nerunā, garāmgājējiem nav svarīgi, jo sieva ir runīga un draudzīga par diviem, un no Kārļa mutes izskanējušie piekrišanas “jā! jā!” ir kā apstiprinājums visam, ko saka Vilma. Laikam jau bieži paliek iespaids, ka Vilma viņu vienkārši nelaiž pie vārda.
Kad pienāk noteiktā klasesbiedru salidojuma diena, Vilma ir saposusies, safrizējusies, un meita viņu aizvizina kā lielmāti. Un ir jau par ko arī apskaust: kur citiem domu un darbošanās lauks sarāvies līdz ar istabas slieksni vai gultas malu, tur Vilmas kundzei ir ne tikai suns, datori, vecais pie sāniem, bet, redz, arī uz salidojumu aizved kā karalieni, kā kādu īpašu personu! Apskaužams no malas var likties viss, kas notiek ar Vilmu. Kad viņa atgriezīsies, būs ko dzirdēt, un jaunības atmiņu kamanās gan jau viņa pavizinās ne tikai Kārli, gan jau maltīšu laikā galda biedrenes arī dabūs dzirdēt, kā izlustējusies un izdzīvojusies! Vilma liekas ierakstīta pansionāta veiksmīgo un radošāko iemītnieku sarakstā.
Kad Vilma otrās dienas vakarā pacilātā noskaņojumā atgriežas pansionātā, viņai liekas, ka arī Ausma ir darījusi visu iespējamo, lai Kārlis nejustos vientuļš. Pat suns ir goda vietā zem saimnieces gultas. Esot gaudojis jau no vakara kā nelabais, un aprūpētāja atvedusi kustoni uz viņa miera ostu. Gudrs suns! Tātad Poģis ir redzējis un dzirdējis, kā te Ausma ir Kārlim laiku kavējusi, bet suns arī ir mēms, un neko pastāstīt nespēj, pat ja būtu kas stāstāms! Ausma ir pie Kārļa uzturējusies laikam jau vai visu Vilmas prombūtnes laiku un laikam tepat arī gulējusi, jo viņas halāts ir uzmests uz Vilmas gultas un uz galda ir divas krūzītes. Dīvaini, bet Vilma jūtas tā kā greizsirdīga. Ausma ir rosīga, tik pacilāta, tik jautra kā ilgu laiku nav manīts, un Vilmai atliktu vien izlikties pateicīgai, ka bijusi tāda izpalīdze. Ausma aiziet uz savu istabu, labu nakti novēlot, un piemetina:
,,Tu nebrīnies, es mācīju tavam Kārlītim veco labo skolas burtu rādāmo valodu, viņš tagad katru dienu manā vadībā trenēsies. Es visus burtus uzreiz neatcerējos un nemācēju iestāstīt, bet ies labi, viņš ir apķērīgs un saprata.”
Un viņa uzsmaida savu plato, sen neredzēto smaidu un atsveicinās no Kārļa, roku mīlīgi uz viņa pleca uzlikdama:
,,Nu uz redzēšanos! Rītā nākšu uz burtu stundu. Pastāstīsi, Vilmiņ, rītdien mums abiem, kā gāja salidojumā. Taču jau interesanti! Vai vecos skolas brūtgānus arī atpazini? Ko tad tādi veči un večas tur divas dienas varējāt sadarīt? Jaunībā sniegs bija baltāks un zāle zaļāka mums visiem. Es arī Kārlim stāstīju par saviem jaunības gadiem. Atmiņā daudz kas aizķēries, un tad atcerējos tos burtus, to valodu un vēlāk mācīju viņam itin cītīgi.”
Kad Vilma ar Kārli paliek vieni, atbraucēja, protams, vispirms apprasās, kā gājis, un tas viņai pašai izklausās tik muļķīgi, it kā viņa būtu aizmirsusi, ka Kārlis ir mēms. Viņš kā par brīnumu nesaka savu mūžīgo jāvārdu, bet māj ar galvu, un sāk rādīt ar pirkstiem žestus, tādus kā burtus, kādus viņu skolas laikā lietoja skolēni, priekšā sakot. Arī Vilma zina šos žestus: A burts – abu roku rādītājpirksti salikti kopā kā jumtiņš, B – pie kreisās rokas rādītāja ar labo roku rādāmas it kā divas nullītes. Kārlis atrāda jauno sazināšanās mākslu diezgan precīzi: N –labās rokas otrais un trešais labās rokas pirksts uzlikts uz kreisās rokas delnas, M – trīs vidējie pirksti uz otras rokas delnas, S – saāķēti abu roku mazie pirkstiņi, R – knipis gaisā, tikpat vienkārši ir parādīt vēl vairākus burtus, kas varētu veido vārdus. Un uz augšu paceltais īkšķis, protams, nozīmē kā tagad saka – super vai okei!
Vilmai sen nebija ienākusi agrāk prātā piemirstā skolēnu priekšā teikšanas valoda. Tas Kārlim varētu būt vismaz laika kavēklis kā viņai datori, un varbūt pat kādi vārdi sanāktu, tā sakot, zīmju valodā.
Nekādus pārstāstus Kārlim par klases salidojumā redzēto un dzirdēto Vilma šovakar neuzsāk. Arī vakariņu laiks ir pagājis, un viņa neiet pat uz ēdamistabu. Kārlim gan vakara putra kā parasti ir atnesta istabā, un viņš ar žestu rāda, lai Vilma pasmeļ vispirms arī sev.
,,Ko nu es pēc visiem ciema gardumiem gar putru! Nogurums ir tik liels, ka arī sunim šovakar jāsamierinās ar ķēdes žvadzoņu gar būdu. Rītā būs jauna diena!”
Viņa dodas pie miera nosapņot to sapni, kas palicis dzīvē nepiepildīts un tagad pēc salidojuma uzjundīts. Dzīve nav kā adāma zeķe, kur nepareizi saadītos valdziņus var izārdīt un no jauna pareizi saadīt. To viņas dzīves zeķi, visticamāk kodes ir sen saēdušas…, droši vien neko citādi viņa arī nesaadītu. Cilvēks parasti savu dabu nespēj mainīt un no savām kļūdām nemācās, kur nu vēl no otra. Kārli viņa mēģinās no jauna iepazīt un cer, ka sanāks mierīga līdzāspastāvēšana un draudzība. Meita brauks pie abiem ciemos, mazbērni iepazīs vecotēvu. Varbūt kaut nedaudz atjaunosies runa! Cerības mijas ar satraukumu, bijušais arvien atgādina: nesaceries! Cerība – muļķa mierinājums!
Meliem īsas kājas.
Atstiepusies savā pansionāta gultiņā nakts mieram, Vilma pārdomā bijušo klasesbiedru satikšanos, tinot visu kā filmā atpakaļ. No desmit sapulcētajiem visi izlikās spraunāki, jestrāki, sprēgāja asprātības, jo savu klases biedru acīs katrs vēlējās izskatīties labāk nekā patiesībā.
