Līgo pagasta zemnieku saimniecības “Kalniņi” saimnieks Aivars Garais valsts svētku priekšvakarā tika apbalvots ar Zemkopības ministrijas Pateicības rakstu. Kopā ar viņu atzinības pasniegšanas brīdī bija arī dzīvesbiedre Anna, jo tas, ka šodien saimniecība ir kļuvusi par stabilu lauksaimnieciskās produkcijas ražošanas uzņēmumu, ir visas Garo ģimenes nopelns.
“Nekādu varoņdarbu neesmu paveicis, lai saņemtu ministrijas Pateicības rakstu. Visi kopā esam neatlaidīgi un pacietīgi strādājuši, iztiekot bez strādniekiem no malas,” saka Aivars.
Saimniecībā “Dzirkstele” ciemojās pirms vairākiem gadiem. Pa šo laiku ir uzcelta otra dzīvojamā ēka, uz kuru pārcēlusies Anna un Aivars, tā saukto veco māju atstājot bērniem. Arī lauksaimniecības tehnikas kļuvis vairāk. Izskolojušies un atgriezušies vecāku mājās gandrīz visi bērni. Tikai viens no dēliem kopā ar ģimeni strādā Anglijā.
Mums ir viss
“Mums ir viss. Šodien dzīvojam pat labāk nekā “treknajos” gados, jo saimniecība pamazām ir gājusi uz augšu. Arī lielus kredītus savulaik neesam grābuši. Tagad daudzi uzskata, ja nebūtu Eiropas naudas, tad zemnieki Latvijā izputētu. Tās ir muļķības. Protams, tik lepni neietu. Arī mēs nebūtu uzcēluši māju un iespējuši vēl daudz ko, bet arī izputējuši nebūtu. Agrāk, kad Eiropa nedeva naudu, iztikām no sava meža. Tas mums saimniecībā bija liels atbalsts, jo bija laiks, kad krājās dažādi maksājumi. Tad pārdevām mežu, atkal tikām uz zaļa zara un turpinājām strādāt. Tagad mežā neejam, jo naudas pietiek,” stāsta Anna. Viņa atceras, ka saimniekošana sākusies ar 37 hektāriem mantojuma zemes un septiņām govīm. “Tolaik daudzi, cerot uz lielākiem piena izslaukumiem, lopus centās ievest no ārzemēm, mēs palikām uzticīgi savējiem un par izslaukumu nesūdzamies. Cesvaines pienotava par kilogramu piena maksā 21,5 santīmus. Ar to var izdzīvot, bet vienmēr jau var vēlēties vairāk. Savulaik, kad kritās piena cena, nemeklējām vietu, kur vairāk saņemt, bet palikām uzticīgi Cesvainei. Esam droši, ka divas reizes mēnesī būs alga,” saka saimniece. Viņa uzslavē nu jau pieaugušos bērnus, uz kuriem it visā var droši paļauties, jo darāmais netiek īpaši šķirots. Arī pie pusdienu galda sēžas visi kopā. Šobrīd – desmit cilvēki, jo “Druvās” pietiek vietas arī dēlu un meitas ģimenēm.
Atbild par sēju
Saimniecībā ir sarūpēta visa lauksaimniecības tehnika, par kuru atbild Aivars. Arī Anna droši sēžas pie traktora stūres. Ziemās braukšana esot mazāka, bet pavasaros viņa viena pati apsējot visus laukus. Dēli pirms tam laukus uzarot, nošļūcot un noecējot. Vasarā viņa pati presē arī skābbarību un gādā par lopbarību. Anna atceras, ka savulaik ar kāpurķēžu traktoru arusi tīrumus, bet viens dēls traktora kabīnē gulējis ciešā miegā. Aivars tikmēr stūrējis ar citu traktoru. Vienīgi ar kombainu gan viņa nebraucot. Izmantojot Eiropas struktūrfondu naudu, saimniecībā iecerēts iegādāties jaunu graudu kalti. Saimnieks prāto, ka graudus varētu izkaltēt arī vecajā no kolhoza atpirktajā kaltē, bet rapsim vajadzīga jauna. Rapsi saimniecība pārdod firmai “Latraps”. Šogad šai kultūrai iepirkuma cena bijusi necerēti liela. “Tas mums atkal ļauj atsperties. Tiek pārdota arī daļa graudu, bet lielākā daļa paliek pašpatēriņam uz vietas saimniecībā,” saka Anna. Pieņemot lēmumus, galavārds pieder viņai. “Mums daudz kas būtu vajadzīgs, bet šis laiks ir tik mainīgs, ka paņemot lielu kredītu bankā, var iebraukt pamatīgās auzās. Var zaudēt, var vinnēt. Negribas palikt bankām parādā. Banka nekad zemniekam neteiks, ka ir gatava pagaidīt kādu maksājumu,” prāto Anna. Saimniecei ir savs spriedums arī par zemes iznomātājiem, jo saimniecība nomā vairāk nekā 100 hektārus zemes. “Nomnieki domā, ka viņu zeme ir zelta vērta, bet viņi nezina, cik daudz darba jāiegulda, lai tajā kaut kas izaugtu. Lai paši atnāk un pastrādā!” viņa piktojas.
Ķibeles novērš pats
Aivars sūrojas par ārkārtīgi augstajām degvielas cenām un tehnikas uzturēšanas dārdzību. Kamēr spēkā ir garantijas laiks, tikmēr Aivars šo iespēju izmanto. Tiklīdz tas beidzas un rodas kāda tehniska ķibele, saimnieks pats to novērš, jo tā ir lētāk. “Nav jau vairs Krievijā ražotā tehnika. Ja tai kāds stūrītis nolūza, pietika ar simts latiem. Tagad jārēķinās ar tūkstošiem. Vadības bloks vien maksā 1200 latus. Pavasarī, kad vajadzējis braukt uz tīrumu, lielais traktors apstājās pagalma vidū un neizkustējās ne no vietas. Lai novērstu vainu, vajadzīgo meklēju Lietuvā. Tad Vācijā. Pagāja nedēļa, kamēr traktors atgriezās darba ierindā, bet pavasara sējas laikā nedēļa izšķir daudz ko,” saka Aivars.
Anna joprojām nebeidz brīnīties par tiem “profesoriem”, kas savulaik uzskatījuši, ka piecu gadu laikā saimniecība spēs atpelnīt tajā ieguldītos līdzekļus. “Es nezinu, kam tad ir jānotiek. Vienmēr kaut kas atgadās pat tad, ja viss ir rūpīgi pārdomāts. Tiek uzsvērts, ka jātaisa biznesa plāns. Kas tas biznesa plāns ir? Nekas. Tikai papīrs. Nauda vienmēr izvēlas savu ceļu.” Saimnieki uzskata, ka laukos cilvēki ir kļuvuši slinki. Tā vietā, lai paši kaut ko izaudzētu, labāk pagastā prasa pabalstus. “Esam izaudzinājuši piecus bērnus, un prātā nav nācis prasīt pabalstus, lai gan ir bijuši brīži, kad makā nav pat viena lata. Deviņdesmitajos gados nemaz viegli nebija, bet izdzīvojām. Tagad jauni cilvēki iet pēc pārtikas pakām un pabalstiem, bet pie mājas nav nevienas vagas. Lai kaut kas būtu, ir jāstrādā,” uzskata Anna un Aivars.
