Nemelošu, arī mums ar sievu pensijas konti bija tajā pašā bankā, kura tagad izlāpās ar 50 latu izmaksu katram. Smejies vai raudi, izņēmām tos pašus un divatā sarīkojām ģimenes sapulci, lai noteiktu mūsu tēriņu prioritātes – nomaksāt daļu parādu, ēst vai no bēdām visu nodzert. Es biju par pēdējo variantu, bet neizdevās realizēt, jo ieradās ciemos mazbērni un steidzamības kārtībā konfiscēja lielāko daļu mūsu pensiju naudas (priekš jaunām “botēm”, konfektēm un “diseņu” apmeklēšanai). Protams, ka jaunākā paaudze mums ar sievu ir prioritāte numur viens.
Atļāvos savā kabatā ieslīdināt tikai latu un āvu kājas, lai dotos uz tuvējo “točku”, kamēr sieva vārīs pusdienas no cirvja kāta, bet te piepeši kāds atkal zvanīja pie durvīm. Dikti sparīgi zvanīja. Ne tā kā mūsu bērni un mazbērni, kuri tikai iezvana, nevis zvana. Nodomāju – laikam kreditori jau ir klāt. Varbūt jau liks mūs ar kundzi ārā no dzīvokļa? Nē, lielu parādu mums nav. Neesam nomaksājuši tikai kārtējos komunālos maksājumus… Bet varbūt tagad jau par to vien mūs izmetīs uz ielas? Kamēr ar sievu cēlām paniku, mazbērni pirmie piesteidzās atvērt durvis nezināmajam viesim. O! Izrādījās, ka tie ir mūsu lauku radi! Saucām un vedinājām viņus ienākt. Šie spērās taisnā ceļā uz virtuvi un nokrāva mūsu galdu ar lauku labumiem – speķi, putraimdesām, ķiplokiem, sīpoliem, vistu olām, piena kannām, krējuma burkām un biezpiena maisiem. Tad pieteicās, ka vēlas doties man līdzi uz pagrabu, lai tur varētu ievietot kādus pāris maisus kartupeļu, burkānu un biešu.
Kad tas viss bija sadarīts, mana cienītā steigšus uzklāja svētku galdu un aicināja mūs visus piesēst. Tad lauku radi mūs patīkami pārsteidza vēlreiz, cienastam pa vidu noliekot vēl arī trīslitru burku ar pašu dzītu kandžu. Bijām abi ar sievu galīgi samulsuši. “Par ko jūs, mīļie radiņi, mūs šitā ieredzat?” es aizlūzušā balsī izsaucos. Bet ciemiņi tikai sirsnīgi nosmējās un atgādināja, ka vasarā mēs bijām siena talkā, ka rudenī palīdzējām kartupeļus norakt. “Un pagājušajā nedēļā tu, Teni, nāci mums palīgā cūku nobērēt! Vai aizmirsi?” sacīja mana radiniece. Bet es tikai sarku un balēju. “Mīļie, jūs būsiet mūs ar kādu citu sajaukuši!” es kautrīgi čukstēju un roka man necēlās pie lūpām pielikt vēl otru kandžas glāzi.
Un tad mani pieci rada gabali – visādu gabarītu un dažādu vecumu ļautiņi – sāka smieties kā tāds simfoniskais orķestris. Gan vijoles, gan kontrabasa balsī. Kāds no viņiem sacīja, ka šāgada slinkošana mums esot piedota ar vienu noteikumu: jālabojas nākamgad!
Tā nu mēs pilnīgi bez kāda sakara un nopelniem visi kopā palistējāmies stundiņas četras. Tad radiņi atsveicinājās, salēca atpakaļ savā automašīnā, kuru bija atstājuši pagalmā, un aizpukšķināja atpakaļ uz saviem laukiem. Un atstāja viņi mums pārtiku visai ziemai… Glābējkomanda! Nudien! Kurš saka, ka brīnumi pasaulē nenotiek?
