Pēc valsts svētku nedēļas, kas pavadīta ar patriotisma garu un lepnumu par savu valsti, šonedēļ kā auksta duša mūs piemeklēja “Krājbankas” gals. Ainas ar rindām pie bankomātiem ar izmisušiem cilvēkiem, liek uzdot jautājumu, vai tiešām tas notiek Latvijā – valstī, ko tomēr uzskatām par neatkarīgu, tiesisku un demokrātisku un ko esam būvējuši jau 20 gadus?!
Kā tas varēja notikt, atbildes no valsts algotiem finanšu uzraugiem – Finanšu un kapitāla tirgus komisijas – visai skopas. Taču tieši šie ierēdņi ar ļoti iespaidīgām algām tiek uzturēti par nodokļu maksātāju naudu, lai kontroli nodrošinātu! No viņiem gaidām atbildes, kas pārliecinātu, ka darīts viss iespējamais. Bet tādas pārliecības nav. Protams, nebūs tā, ka vienmēr varēs paredzēt kriminālas darbības un novērst noziegumus, taču šādi uzraugu argumenti šoreiz neiztur kritiku. Galu galā pavisam svaigā atmiņā ir pieredze ar “Parex” banku, kuras sekas iedzīvotāji vēl ilgi izjutīs. Turklāt šie skandāli saistībā ar bankām nav ne pirmie, ne pēdējie.
“Krājbankas” sāgas ēnā palicis pagājušas nedēļas nogalē klajā nākušais Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra pētījums, kas atklāj faktus par Latviju kā nelegālās naudas tranzītvalsti. Šajā saistībā nenoliedzami trāpīgs ir izteikums laikrakstā “Diena” par Latviju kā finanšu bordeli. Tātad kaut kas šajā banku uzraudzības sistēmā tomēr stipri klibo.
Ne jau tikai bankām cilvēkos zūd ticība, katastrofāli sarūk ticība mūsu valsts spējai kontrolēt jebkādus procesus un tādējādi pasargāt savus iedzīvotājus.
