Vairāk nekā trešā daļa jeb 36,6% no Latvijas valsts iedzīvotājiem mēnesī nopelna līdz 200 latiem (uz rokas). Vairāk nekā puse jeb 65% no visiem Latvijā strādājošajiem oficiāli saņem algu līdz 300 latiem. Tie ir ļoti zemi ienākumi, un ar šādu naudas summu ar augošam cenām ir grūti.
Šādi dati liecina, ka lielākā daļa no ekonomiski aktīvajiem cilvēkiem mūsu valstī ar grūtībām nodrošina savu ikdienas eksistenci, nemaz nerunājot par viņu iespēju atlikt naudu nebaltām dienām, pirkt nepieciešamos medicīniskos pakalpojumus un atvēlēt papildu līdzekļus savai vai bērnu izglītībai, nemaz nerunājot par tādām ekstrām kā naudas atvēlēšana kvalitatīvai atpūtai.
Tam, ka lielākajam vairumam algas ir tik zemas, ir vairāki iemesli. Pirmais – šie cilvēki dara mazkvalificētu darbu un par to neviens nav gatavs maksāt vairāk, piemēram, tie ir sētnieki, krāvēji un citi palīgstrādnieki. Tiesa, diez vai Latvijā tik daudzi nodarbojas ar ielu slaucīšanu un maisu nēsāšanu.
Otrais – šie cilvēki dara darbu, par kuru nesaņem adekvātu samaksu, jo augsta bezdarba apstākļos darba devējs ir tas, kas var diktēt nosacījumus. Šie statistikas dati pavisam citā gaismā parāda daudzu darba devēju gaudas par to, ka nav vairs iespējams atrast augstas kvalifikācijas, atbildīgus strādniekus. Bieži vien tas, ka uzņēmējam nav normālu darbinieku, ir vien viņa paša vaina.
Uzņēmēji pieraduši gausties par lielajiem nodokļiem un zemajiem ienākumiem, kuru dēļ nespēj maksāt lielākas algas, taču salīdzinoši reti ir tie gadījumi, ka uzņēmums pats ir veicis reālas darbības, lai palielinātu savu darbības efektivitāti, un pārskatījis savas izmaksas, turklāt vēl spējis tās samazināt. un galu galā – cik daudzi ir šajā laikā radījuši kvalitatīvākus un dārgākus produktus vai pakalpojumus, cik daudzi atraduši jaunus noieta tirgus? Eksportā joprojām dominē starppatēriņa preces. Ražojot lētus produktus daudz nopelnīt nevar.
Nenoliedzami, ka trešais iemels, kāpēc atalgojums oficiāli Latvijā ir tik zems, ir tas, ka šie cilvēki saņem ne tikai oficiālu algu, bet arī aploksnīti, kurā ielikta kāda, arī neliela naudas summiņa. Protams, šādi atmaksāti darbinieku nodara pāri sev un valstij – strādnieks samazina savu sociālo garantiju spilvenu, kas jau tā nav nekāds biezais, savukārt valsts nesaņem nodokļus un nevar veikt savas funkcijas pilnā apmērā. Taču bieži vien ne jau strādnieks ir tas, kas izvēlas šādu dubulto atalgojumu. Bieži vien viņiem nav citas iespējas, ja vien vēlas strādāt.
Skatoties uz šiem oficiālajiem ienākumiem, ir skaidrs, ka Latvija praktiski ir nabagu valsts un tāpēc iespējas attīstīt biznesu šeit ir ļoti ierobežotas. Vienīgā iespēja – izmantot lētu darbaspēku, lai ražo preces un pakalpojumus, ko eksportēt. Taču, ja bizness turpinās balstīties tikai uz lētu darbaspēku, mēs visi kopā būsim zaudētāji, jo tā bagātāki nepaliksim. Tā nedrīkst būt mūsu galvenā priekšrocība, ko piedāvāt investoriem. Ir svarīgi, lai līdz ar produktivitātes, zināšanu un prasmju pieaugumu palielinās arī atalgojums un tā iedzīvotāju daļa, kas saņemt sētnieka cienīgu algu, tomēr krietni sarūk.
