Pagājušajā sestdienā, 26.novembrī, medību kolektīva “Skrauja” mednieki tika pie tiešām lieliska medījuma. Interesantu stāstu “Dzirkstelei” pastāstīja Voldemārs Safronovs.
“Pirms gada dzinēju medībās mastā lika ielenkts alnis. Ne vienkārši alnis, bet alnis ar izciliem ragiem. Dzinēju dzīts, dzīvnieks gāja ārā no meža, un Ilmārs Kažmers meta bisi pie pleca, šāva, lode, nedaudz maldījusies alkšņos, viņaprāt, sasniedza mērķi. Bet alnis, sapurinājis savu ragu žuburu, bija prom. Bija lodes skartie kociņi, bija pārliecība, ka trāpīts, bija draugu teiktais – tak jau tēmēji ragos. Un līdzās izdzīvotajai vilšanai par neprecīzu šāvienu bija arī prieks, ka dzīvnieks nav ievainots.
Vēl gada laikā alni satika citi mednieki, kādam saimniekam „makans” pabradāja pa piemājas zemi, kādam, braucot pa Tirzas ceļu, pamāja sveicienus no ceļa malas. Līdz sestdien medību kolektīva “Skrauja” mednieki, Valda Kramarovska vadīti, pieaicinājuši Galgauskas draugus, gāja medībās. Pirmajā mastā pirmais šāviens. Un Ilmāra dēls Ivars pabeidza tēva iesākto. Dižtrofeja, kā vīri smēja, palika tajā mājā, kur tai bija paredzēts palikt.
Šāviens bija ļoti precīzs. Bet liels bija visu pārsteigums, kad atradās lode sprīdi no šāviena vietas, kas bija palikusi ādā un kas alnim nu nekādi nebija savulaik kaitējusi. Vēl lielāks pārsteigums – Ivars atpazina tēva lādēto breneku. Tieši to, ar kuru pirms gada Ilmārs gāja medībās.”
