Kur tikai skaties, visur savā žurnālistes darba ikdienā “uzduries” dažādām brālībām jeb labi organizētām ļaužu grupām, kurus vieno profesija, kopīgas intereses vai sāpe, vai arī vienprātība noteiktos jautājumos. Patiesībā tas ir apskaužami komfortabls stāvoklis, tā ir pleca sajūta.
Reiz piedaloties kādā seminārā, kas žurnālistiem tika rīkots sadarbībā ar Tiesnešu biedrību, biju pārsteigta, kā viņi ceļas un krīt par katru savu tiesnesi, aizstāv un izskaidro ikvienu profesionālo neveiksmi.
Pretstats bijām mēs, žurnālisti. Kā vienmēr. Žurnālisti vienmēr ir bijuši šķeltnieciski gan plašā, gan šaurā profesionālā lokā, vienmēr kritiski noskaņoti pret kolēģiem. Senāk man likās, ka tas ir slikti, bet tagad tā vairs nedomāju.
Laika gaitā savā profesionālajā darbībā esmu saskārusies ar daudzām un dažādām brālībām, kas lika aizdomāties par šo fenomenu kā tādu. Tur policistu brālība, tur bāriņtiesu brālība, tur pašvaldības darbinieku brālība, tur geju un lesbiešu brālība, tur krievu valodas kā valsts valodas aizstāvju brālība, tur precēto sievu brālība, tur liteniešu brālība, tur nacionāli radikālo ideju piekritēju brālība, tur katoļu māsu karmelīšu brālība utt.
Esmu sapratusi, ka es nevēlos nonākt šādā atkarībā. Brālība ierauj, iesūc personību un atņem tai identitāti. Brālība pieskaita. Taču arī atskaita pašu būtiskāko – konkrētā cilvēka unikālo būtību ar plusiem un mīnusiem, tikai viņa sirdsapziņu, kuru turēt aizbildniecībā nav ļauts nevienam. Pat Dievam tam kungam ne. Un tas ir galvenais visu brālību iekšējais konflikts. Tāds nu ir mans viedoklis. Neņemiet ļaunā!
