Beitiku ģimene
Maija – dzimusi 1960.gadā, Bruno – dzimis 1949.gadā. Abi apprecējušies 1979.gadā.
Ģimenē dzimuši desmit bērni – Ieva (dzimusi 1980.gadā), Līga (dzimusi 1982.gadā), Baiba (dzimusi 1984.gadā), Jānis (dzimis 1986.gadā), Anna (dzimusi 1988.gadā), Māris (dzimis 1991.gadā), Laima (dzimusi 1995.gadā), Rita (dzimusi 1996.gadā), Reinis (dzimis 1998.gadā) un Laura (dzimusi 2000.gadā).
Šis ir stāsts par lielu, stipru un bagātu ģimeni, ģimeni, kuras bagātība neslēpjas materiālās vērtībās, bet gan bērnos, kā arī mīlestībā un cieņā citam pret citu. Tā ir Lizuma pagasta Beitiku ģimene, kurā mammas Maijas un tēta Bruno mīlestība ir svētīta ar desmit bērniem.
Beitiku ģimene dzīvo nomaļā vietā gandrīz pie Rankas pagasta robežas. Iebraucot pagalmā, mums pretim izskrien raibs suņuks un tūlīt pat no mājas laukā ciemiņus nāk sagaidīt arī Maija, Bruno un meita Rita. Vēlāk mājās pārnāk vēl trīs bērni. Šobrīd ikdienā mājās ir vairs tikai četri bērni, vēl viena meita mājup atbrauc brīvdienās, jo mācās Rankas arodvidusskolā, pārējie ir prom savās dzīvēs kur nu kurais.
Vienam otrs jāciena
Maija un Bruno ir precējušies jau 32 gadus. Kāzas viņi svinēja 1979.gadā. “Kāzas mums bija tieši 100.dienā kopš iepazīšanās,” piebilst Bruno. Viņš ir lizumnietis, un mājas, kurās šobrīd mīt ģimene, ir viņa dzimtās mājas, savukārt Maija nāk no Rankas pagasta. Viņu iepazīšanās notikusi, strādājot vienā darbavietā – pastā. Maija bija pastniece, savukārt Bruno – montieris. “Es braukāju ar “moci”. Vienreiz aizvedu Maiju uz mājām, otrreiz, un tā arī sapazināmies,” stāsta Bruno un smejot piebilst, ka laikam Maijai esot dikti paticis ar to “moci” braukt. Maija stāsta, ka viņai iznācis kā tautasdziesmā – “Aiz upītes es uzaugu, pār upīti man’ atveda”, jo turpat nedaudz tālāk tieši tek Uriekstes upe.
Tā aizsācies Maijas un Bruno mīlestības stāsts. Bruno joko, ka ģimenē vajagot katru dienu nedaudz strīdēties, lai neesot garlaicīgi, taču katru vakaru ir noteikti jāsalīgst miers. Maija piebilst, ka, protams, bez ikdienišķiem ķīviņiem šad tad neiztikt, tomēr ģimenē valda saticība. “Galvenais vienam otrs ir jāciena, jārespektē otra vēlmes, nedrīkst būt egoistisks un dzīvot, domājot tikai par sevi.” Viņiem taču kopīgi jāgādā arī par kuplo bērnu pulciņu.
Atbalsta dzimtas tradīcijas
Pirmais bērns – meita Ieva – piedzima 1980.gadā, bet jaunākā meita nāca pasaulē 2000.gadā. Beitiku ģimenes vecāki jau ir iecelti arī vecvecāku godā. Maijai un Bruno ir četri mazdēli un viena mazmeitiņa. Var tikai apbrīnot vecākus par to, ka viņi spējuši uzņemties šādu milzu atbildību un spējuši sadalīt gan mīlestību, gan arī uzmanību tā, lai tās nepietrūkst nevienam. Savukārt paši Beitiki atzīst, ka viņu pienākums ir atbalstīt dzimtas tradīcijas, vienlaikus arī uzlabot mūsu valsts demogrāfisko stāvokli. Bruno vectēvam bija divi dēli un četras meitas, arī viņa tēvam bija divi dēli un četras meitas, savukārt Maija augusi septiņu bērnu ģimenē. Citādāk nevarēja būt arī viņu ģimenē. “Tagad gan cilvēkiem ir pavisam citas vērtības. Jaunie uzreiz grib visu. Viņi nemāk pamazām visu sarūpēt. Kā tikko no vecāku mājām laukā, tā uzreiz vajag mašīnu, dzīvokli – visu gatavu. Bet nekas nenāk pats no sevis – viss ir jānopelna. Man ļoti nepatīk, ka cilvēki negrib strādāt. Arī Lizumā ir lieli uzņēmumi, kur ir darba iespējas, bet diemžēl trīsdesmit līdz četrdesmit gadus veci cilvēki neiet strādāt. Bet vai varēs izdzīvot tikai no pabalstiem?” vaicā Maija. Tieši tādēļ galvenais, ko saviem bērniem māca Beitiki, ir tas, ka nekas nenāk par brīvu, viss ir pašam ar savu darbu jānopelna. Un bērni to apzinās, tādēļ cenšas arī saviem vecākiem palīdzēt ikdienas darbos.
Vecākie auklēja jaunākos
Beitiku ģimenes jaunākās atvases par dzīvi tik kuplā saimē saka, ka esot interesanti un jautri. Viņi priecājas, ka ir māsas un brāļi, ar ko parunāties, dalīties priekos un bēdās. Šajā ģimenē starp bērniem valda uzskats, ka vienam bērnam ir daudz grūtāk un skumjāk. Arī Maija uzskata, ka vienu bērnu audzināt ir grūtāk. “Kad vecākā meita Ieva bija maza, viņa nepārtraukti man karājās brunčos, bet, kad bija māsa, tad viņām jau bija savas darīšanas,” atceras Maija. Protams, vecākie bērni bija arī lieli palīgi, auklējot mazākos. Vecāki droši varēja paļauties uz lielākajiem bērniem un neuztraukties, jo viss vienmēr bija kārtībā. Bruno atceras kādu gadījumu no dzīves, kad vecākās meitas vēl bijušas mazas. “Mēs ar Maiju bijām aizkavējušies darbā, bet vecākā meita Ieva, kurai toreiz bija 5 gadi, ar vēl divām māsām bija atstāta mājās. Ieva mums ir ļoti atbildīgs cilvēks. Nevarot mūs sagaidīt, meitas nolēmušas doties meklēt, taču durvis bija aizslēgtas. Tad nu nolemts kāpt laukā pa logu, taču vecākā māsa jaunākās mājās neatstāja vienas, bet ņēma līdzi un devās lielā ceļa virzienā. Labi, ka lielā ceļa galā toreiz vēl dzīvoja kaimiņi, kas bija pamanījuši mazās ceļotājas, citādi kas to lai zina, kur būtu aizceļojušas, jo tālāko virzienu jau nezināja, kur doties pretim vecākiem,” stāsta Bruno.
Katrs uz savu pusi
Tagad Beitiku ģimenes māja pamazām kļūst tukšāka, jo bērni pa vienam aiziet plašajā pasaulē. Vecākā meita Ieva ar savu ģimeni, kurā šobrīd jau aug divi puikas un meita, kopš pagājušā decembra ir prom Anglijā. Arī Anna, kura šogad absolvēja Latvijas Lauksaimniecības fakultāti, neatradusi darbu šeit, Latvijā, kopā ar dēlu devās prom uz Angliju. Rīgā dzīvo un strādā Baiba. Arī viņas ģimenē aug dēls. Maijas un Bruno dēls Māris dienē Nacionālajos Bruņotajos Spēkos. Vecāku mājās ir atgriezies vecākais dēls Jānis, viņš šobrīd strādā uzņēmumā “Avoti SWF”. Meita Laima mācās Rankas arodvidusskolas 1.kursā, bet trīs jaunākie bērni – Rita, Reinis un Laura – mācās Lizuma vidusskolā. Viņsaulē pirms pieciem gadiem aizgāja meita Līga. “Māja kļūst tukšāka un tukšāka. Drīz arī jaunākie bērni aizies katrs uz savu pusi. Jauki, ka vecākais dēls Jānis, kurš kādu laiku bija prom Rīgā, kur strādāja celtniecībā, tagad ir atgriezies mājās. Uz ārzemēm viņš nav ar mieru braukt, izskatās, ka varētu palikt saimniekot dzimtas mājās. Viņš jau arī kaļ plānus par mājas remontu, kas, protams, ar laiku būtu arī nepieciešams, taču pašreiz vēl ir jāstutē mūsu skolēni,” saka Maija. Pati viņa, tāpat kā Jānis, strādā uzņēmumā “Avoti SWF”. Tur strādājis arī Bruno, bet tad aizgājis pensijā un rūpējas par saimniecību. Maija priecājas, ka tagad, kad bērni ir izauguši lieli, viņa var ļauties arī savai sirdslietai – dziedāšanai. Viņa dzied gan korī, gan ansamblī “Zīle”, gan arī Lizuma lauku kapelā. Dziedāšana Maijai ir mīļa jau kopš bērnības. Un, esot prom no mājām, viņa var būt droša – mājās allaž viss būs kārtībā, par to parūpēsies gan Bruno, gan arī bērni.
Jautāti, kad visa ģimene pēdējo reizi ir sanākusi kopā, Beitiki atbild, ka tas bijis pagājušā gada vasarā. Tagad meitas, kas dzīvo Anglijā, tik bieži diemžēl nevar apciemot vecāku mājas. Taču visi Beitiku ģimenes bērni zina – vecāku mājās viņi vienmēr būs gaidīti.
***
Dodoties prom, jaunākajiem bērniem novēlu mīlēt un sargāt savus vecākus, uz ko meita Rita piebilst: “Tos, ko mīl, ir jāsargā, jo arī viņi mūs mīl un sargā!”
