Es viņdien tā padomāju un nācu pie slēdziena, ka cilvēks bez humora izjūtas ir kā siļķe bez sāls.
Nudien, tā vien gribas Tenim Niezem novēlēt labu veselību un asu prātu. Nu, padomājiet paši, kas tā būtu par “Dzirksteli”, ja tajā trūktu Teņa piparoto rakstiņu? Tā gribas paturpināt Teņa novērojumus un dzīves starpgadījumus. Kas tā būtu par dzīvi, ja mūs skolēni satiekoties sveicinātu tīri latviski: labrīt, labdien? Dzīve taču mainās, progresē. Es, piemēram, esmu visnotaļ apmierināts, ja mani mazdēls Jānītis, iedams garām no skolas, uzsauc: “Čau, vecotēv!” Es jūtos laikmetīgs.
Kā to darījām mēs pirms vairāk nekā 70 gadiem? Katru ceļā satiktu vecāku cilvēku sveicinājām ar “labdien!”. Mācītājam pat bučojām roku. Nē, to pašreiz nevar prasīt, tas ir vecmodīgi. Es lūkojos datorā, skatos, kā mazmeitas pirkstiņi danco pa tā klaviatūru. Mani pārņem dīvaina sajūta, kad datorā ieraugu savu otru mazmeitu mani uzrunājam. Un atkal: “Čau, vecotēv!” Vai šāds sveiciens būtu jānosoda?
Noteikti, ka ne. Toreiz nebija elektrības, televīzijas, reaktīvo lidmašīnu un daudz kā cita. Cilvēks vairāk bija saistīts dabai un ar to sadzīvoja, par to priecājās ikdienā, ne tikai atvaļinājuma laikā, kad beidzot izdodas visai ģimenei būt kopā. Ikdienā bērni daždien pat nesatiek savus vecākus. Tie aizņemti ar naudas pelnīšanu. Ko tur vairs runāt par humoru. Humors ir jāveido pašiem zeperiem. Zogot no veikala kādu mantu, izsitot kādu loga rūti vientuļākam miteklim, salaužot ceļa zīmi, nolaužot nesen iestādītos kociņus, apgānot mašīnas… Te jau vairs humors nesanāk. Bet tā nu tas notiek. Pat 10.Saeimas deputāti, kuri bija atlaisti no darba kā slikti veicēji, tomēr ir humoristi. Viņi nepretojās piešķirtajiem vairāk nekā 200 000 latu atlīdzības. Nu nevar sacīt, ka cilvēkiem nav humora izjūtas. Ir.
