Domājot par brīvprātīgo darbu un vēl pie tam citā valstī, manī rodas divpusīgas sajūtas. Vai tas, ka Latvijā šī tēma paliek arvien aktuālāka, ir kāda saistība ar valsts ekonomisko stāvokli? Cilvēki dodas prom, jo vēlas no kaut kā aizbēgt? Vai tieši otrādi, grib sevi pilnveidot un gūt jaunas zināšanas?!
Šā gada aprīlī, kad es vēl mācījos Lejasciema vidusskolā, mūsu jauniešu centrā “Pulss” ieradās puisis Beqa no Gruzijas, kurš bija atbraucis brīvprātīgi. Uzzināju par viņu daudz, arī to, ka viņš pats dzīvo vienā no Gruzijas lielajām pilsētām. Un tad es domāju, kāpēc gan Beqa to visu apmainīja pret to, lai atbrauktu uz citu valsti, kuras ekonomiskais stāvoklis nav no labākajiem, un vēl pie tam uz mazu Latvijas ciematu.
Bet tad es sapratu, ka tas ir kā izaicinājums, jo viņš nezināja, kas viņu sagaida un kā viss notiek pie mums. Arī pieredze, ko Beqa ieguva, bija liela – gan komunikācija ar citas valsts iedzīvotājiem, gan tik ļoti atšķirīgā latviešu valoda, ko viņam lēnām, bet nācās apgūt. Diemžēl ģimenes apstākļu dēļ, jau vasarā Beqam nācās atgriezties Gruzijā, bet tas, ko viņš deva mums, un tas, ko mēs devām viņam, bija nozīmīgi, kā piemēram, iepazīšanās ar šo abu valstu atšķirīgajām kultūrām.
Pirms diviem mēnešiem mana draudzene aizbrauca uz Čehiju. Ne jau atpūsties, bet arī strādāt brīvprātīgo darbu. Šad un tad sazvanamies, bet tomēr to galīgo domu, kāpēc viņa aizbrauca no Latvijas, es neesmu sapratusi. Vai tas ir tāpēc, ka nezināja, kur tālāk iet mācīties? Un jāatzīst, ka šajos laikos izglītība Latvijā nemaksā maz!
Šī tēma man lika aizdomāties, jo arvien vairāk man zināmi cilvēki dzīvē izvēlas spert tieši šo soli. Lai arī cik grūti to būtu atzīt, bet sanāk tā, ka kaut kur citur mēs vienmēr iegūsim vairāk, nekā tur, kur esam pašlaik!
