Beļavas pagasta zemnieku saimniecībā “Riekstusalas”, kas atrodas netālu no pilsētas, saimnieko trīs paaudzes. “Neesam kļuvuši bagāti, bet iztikuši,” tā par nelielo saimniecību saka vecākās paaudzes pārstāve, lopkopēja ar vairāk nekā 50 gadu stāžu Irēna Antiņa. Saimniecībā strādā viņas meita Ligita Dortāne ar vīru Vitāliju, kā arī mazdēls Jānis.
Var teikt, ka “Riekstusalās” kopā ir četras paaudzes, jo tad, kad nav jādodas uz bērnudārzu, kopā ar pieaugušajiem rosās arī Jāņa piecus gadus vecā meitiņa Keita Mērija. No darba brīvajā laikā talkā nāk arī vecākais dēls Ivars, kurš pievērsies zemeņu audzēšanai. Jaunākais dēls Mārtiņš mācās Rīgā, tomēr arī viņš ir gatavs palīdzēt vecākiem. Saimnieki atzīst, ka laikā, kad daudziem cilvēkiem nav darba, zemnieku saimniecībā darāmā vienmēr pietiek, tāpēc arī visa ģimene turas kopā, lai cits citam palīdzētu un atbalstītu. “Tagad sirdī ir lielāks miers par saimniecības nākotni, jo mazdēls grib te strādāt. Te ir dzimtās mājas, ko tad pilsētā jauniem cilvēkiem šodien iesākt?” prāto I.Antiņa.
Domā par gaļas lopiem
Saimniecība kopš 1992.gada nodarbojas ar piena lopkopību. Šajā laikā “Riekstusalas” nav izveidojusies par lielu zemnieku saimniecību. Tās attīstība notiek pamazām, apzinot finansiālās iespējas. Bijušajā kolhoza kūtī, kas tiek dalīta ar kaimiņu zemnieku saimniecību, mitinās 23 slaucamās govis, kā arī jaunlopi. Pienu saimniecība pārstrādei sūta uz Smiltenes pienotavu. Lai gan vienmēr var vēlēties, lai par piena litru maksātu vairāk, saimnieki ar pašreizējo cenu ir apmierināti. “Galvenais ikvienam zemniekam, kas nodarbojas ar piena lopkopību, ir samaksas regularitāte. Pēc piena pārstrādātāji brauc pārdienās. Ziemas mēnešos nosūtām vairāk nekā 400 litrus piena. Vasaras laikā izslaukumi ir salīdzinoši lielāki,” stāsta Ligita. “Pagaidām slaucam pienu, bet man ir iecere paplašināt saimniecību un pamazām pāriet uz gaļas lopu audzēšanu. Mums jau ir bijuši daži gaļas lopi arī līdz šim. Arī šinīs dienās vienu nodevām izsolei. Tikai tad ir jādomā par zemes platības palielināšanu,” piebilst Jānis. Lai gan saimniecībā ir sarūpēta lauksaimniecības tehnika, tomēr daudzi lauksaimniecības pakalpojumi tiek pirkti. “Esam izrēķinājuši, ka pašiem audzēt labību ir salīdzinoši daudz dārgāk, nekā miltus nopirkt. Viens gan mums būtu ļoti nepieciešams – skābbarības ruļļu ietinējs,” bilst Ligita. Saimniecībā ir domāts arī par iesaistīšanos Eiropas finansētajos projektos, tomēr pagaidām no tā attur kredīta ņemšana bankā. Pietiek ar to, ka šobrīd jau maksājam kredītu, ko paņēmām traktora iegādei,” viņa saka.
Jācīnās par pastāvēšanu
Jānis, kurš pēc profesijas ir diplomēts pavārs, uzskata, ka Latvijas lauksaimniecības politika veidota tā, lai maksimāli vairāk atbalstītu lielās zemnieku saimniecības, kurām ir pa spēkam tikt galā ar arvien pieaugušajiem nodokļiem un kredītmaksājumu procentiem bankās. “Ja maniem vecākiem nebūtu zemnieku saimniecības, es nezinu, ko šodien darītu, jo diemžēl darba iespēju arī manā profesijā ir maz. Uzskatu, ka neviens mazais zemnieks, kurš godīgi strādā, nevar būt pārlieku bagāts,” saka Jānis. Viņš pirms pāris gadiem izbaudījis arī ārzemju solītos labumus, strādājot zemnieku saimniecībā Anglijā. “Visam ir savs laiks. Ir jāļauj, lai jaunie darbojas, un viņiem jāpalīdz,” saka Ligita, bet vecmāmiņa Irēna piebilst, ka uz fermu aizejot sava prieka pēc. “Vai tad nu vecumā bez darba sēdēsi,” viņa smaida.
