Brīdī, kad rakstu šīs redakcijas slejas rindas, aiz loga ārā ir ļoti jauks laiks – iepriekšējā dienā zeme ir pārklājusies kaut arī ar nelielu, bet tomēr sniega kārtu un skaisti spīd saulīte, kas pēdējā laikā nav nemaz tik biežs viesis mūsu pusē. Un tieši šobrīd es tā pa īstam sajūtu Ziemassvētku tuvošanos.
Ziemassvētki ir dāvināšanas laiks, tādēļ parasti šajā laikā notiek arī dažādas labdarības akcijas, kurās ikviens tiek aicināts iesaistīties. Jā, iespējams, kāds teiks, ka šādu labdarības akciju pēdējā laikā ir pārmērīgi daudz un tiem, kā dēļ šīs akcijas tiek rīkotas, palīdzība ir nepieciešama visu laiku, nevis tikai reizi gadā – uz Ziemassvētkiem, taču, manuprāt, vēlme palīdzēt, vēlme sagādāt prieku, varbūt pat radīt kādu brīnumu ir apsveicama. Un arī tiem, kas organizē šādas akcijas, lai arī ir jāiegulda daudz darba to organizēšanā, tā ir iespēja saņemt daudz pozitīvu emociju, justies noderīgiem un priecāties, ka ir paveikts labs darbs.
Un, lai arī vienmēr būs kāds, kas paudīs pretēju viedokli, gribas teikt, ka labdarības akcijas tomēr ir vajadzīgas, jo tās parasti gūst atsaucību. Jā, mēs visi šobrīd cīnāmies par to, lai naudas maks nebūtu tukšs un varētu nodrošināt savu un savu tuvinieku iztikšanu, tomēr ir reizes, kad izjūtam nepieciešamību palīdzēt otram. Tas nozīmē tikai to, ka līdzcietība un vēlme palīdzēt cilvēkos nav zudusi. Ziemassvētkos brīnumu grib piedzīvot ikviens. Kāds to, iespējams, saņems kā dāvanu, bet citam varbūt tas būs dāvināšanas prieka brīnums.
