2002.gads. Valmiera, mājas pagalms – 1951.gadā dzimusi sieviete nepilngadīga bērna klātbūtnē cietsirdīgi izturējās pret dzīvnieku, kā rezultātā tas gāja bojā. Smiltenes pagasts – 1968. gadā dzimis vīrietis konstatējis, ka nosista un sadedzināta viņa kucīte Grieta. Valmieras pagasta Pilāti – 1972.gadā dzimis vīrietis iespēris ar kāju sunim, kurš miris. Valka, Ausekļa iela – 1973.gadā dzimis vīrietis dzīvoklī ar nazi nodūris savu vilka sugas suni un izmetis uz balkona. Gulbene, Ozolu iela – divi 1981.gadā dzimuši jaunieši mājas pagalmā nogalinājuši divus suņus. Kocēnu pagasts – pie dzīvojamās mājas no zemes izrakts suns ar vardarbības pazīmēm, kas vēl bijis dzīvs. Limbaži, Ciema iela. – saimnieki mājas pagalmā atrod beigtu suni ar durtām brūcēm ķermenī.
2003.gads. Limbažu pagasts – 1989.gadā dzimis vīrietis nežēlīgi izturējies pret maziem kaķēniem, nogalinot tos, metot pret sienu un spārdot kājām. Ķoņi – 1961.gadā dzimis vīrietis pārgriezis savam sunim rīkli, mednieks pēc veterinārārsta ieteikuma suni likvidējis nošaujot.
2005.gads. Smiltene – mājas pagalmā atrasts suns ar četrām durtām brūcēm. Liepna – 1990.gadā dzimis jaunietis mētājis pret sienu kaķi un dedzinājis tam asti. Limbaži – 1992.gadā dzimis zēns apracis dzīvus kaķēnus. Skulte – mežā atrasts aiz pakaļkājas kokā piesiets suns.
…
2011.gads. 30.novembrī pulksten 15.50 Jērcēnu pagastā novadgrāvī ar sasietām kājām atrasts noslīcis taksis. 7.decembrī pulksten 19.20 Valmierā, Stacijas ielā, 1978.gadā dzimis vīrietis dzīvoklī cietsirdīgi sit un spārda savu suni.
Minētie gadījumi ir tikai niecīga daļa no policijā desmit gadu laikā reģistrētās informācijas, kad uzsākts kriminālprocess par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem. Tie ir tikai tie gadījumi, par kuriem informēta policija! Neņemos prognozēt, cik ir tādu, par kuriem nekad neuzzinās neviens. Un apzināti vairāk minēti gadījumi ar gandrīz desmit gadu senu vēsturi. Nekas nav mainījies!?
Policija izdara savu darbu, bet man nedod mieru jautājums: vai sabiedrība izdara savu darbu?! Ažiotāža – milzīga. Šausmināmies, kauninām, prasām un dabūjam asinis, publiskajā telpā izvemjam žulti, kolektīvi saplosām kārtējo upuri un… Tā vietā, lai apstātos, aizdomātos un meklētu atbildi uz jautājumu, ko darīt, lai nekad vairs nepieļautu šādas situācijas atkārtošanos un kā mums kā civilizētai sabiedrībai (kā mums visiem labpatīk uzskatīt) tālāk dzīvot, kārīgām acīm ar saukli „Kur ir? Kur ir? Dod man ar!” lūkojamies pēc nākamā upura. Protams, pastāv zināmi nosacījumi: vēlams, lai upuris (dzīvnieka saimnieks) ir sabiedrībā labi zināms (ja ne pats, tad vismaz bērni), vēlams, lai ieņem kādu amatu, ļoti vēlams, lai ir pagātne.
Ja nu kādam tomēr pēc visa notikušā, domātā un pateiktā vēl interesē atbilde uz jautājumu, ko mums no tā visa būs mācīties: vismaz simts reizes pārdomā savu izvēli, pirms iegādājies kaķēnu vai suņa bērnu! Mazais, spalvainais, aizkustinoši smilkstošais kucēns izaugs un savā sev vien zināmā valodiņā prasīs to, kas viņam pienākas – fiziskas aktivitātes, treniņus, regulāru darbu, iecietību un kopā būšanu. Pirms izdari izvēli, atbildi uz jautājumu, vai tu esi gatavs vismaz nākamos desmit savas dzīves gadus veltīt tam mazajam spalvu kamolītim, kas lūkojas tev pretī ar aizkustinošām maza suņa bērna uzticības pilnām acīm, klusi smilkst un nolaiza tev seju…
Ja kaut mirkli šaubies, apstājies! Būs par vienu sastingušu grāvī vai atkritumu spainī iemestu, ķepiņām kopā sasietu dzīvnieka ķermenīti mazāk…
