Valsts prezidentam Andrim Bērziņam, Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim, Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai un deputātiem.
Cienījamās dāmas un godātie kungi ! Vēlos pievērst Jūsu uzmanību problēmām, kas man kā Latvijas republikas pilsonim un latvietim šķiet būtiskas. Mana dzīves pieredze dod man tiesības, vismaz saskaņā ar sirdsapziņu un argumentiem, kas ir manā rīcībā, neklusēt, kad redzu kā degradējas un iet bojā mūsu 18.novembra valsts un tauta, pie kuras arī es piederu – latviešu tauta. No Latvijas valsts cēlājiem esam pārvērtušies par tās iztirgotājiem, savu tālo priekšteču necienīgiem pēctečiem, par niecībām. Latvijas interesēm svešiem ļaudīm esam aiztirgojuši ražošanas un tirdzniecības uzņēmumus, banku sistēmu, Abreni un neskaitāmus tūkstošus hektāru lauksaimniecisko zemes resursu, radījuši motivāciju simtiem tūkstošiem darba spējīgo iedzīvotāju emigrēt, ar aplamu nacionālo politiku dezintegrējuši sabiedrību, izdāļājot Latvijas pilsonību un pieļaujot Latvijai un latviešiem nelojāliem ļaudīm lemt mūsu likteni. Var pat teikt : esam aiztirgojuši savu valsti.
Nu esam nonākuši līdz pēdējam tautas un valsts likvidācijas cēlienam – latviešu valodas tiesību samazināšanai, kas jau pārskatāmā nākotnē var novest līdz mūsu tautas tecējuma izsīkšanai pasaules tautu okeānā, bet pirms tam vēl ieplūstot Krievijas jūrā. Esmu pārliecināts, ka Jums nav argumentu, kas atspēkotu manu pesimistisko vīziju. Nebaidos Jums, kā Latvijas valsts varas pārstāvjiem, par to teikt, jo manā rīcībā ir argumenti, ar kuriem teikto varu pamatot. Līdzīga situācija man personiski bija jāpiedzīvo 1966.gadā sarunā ar LKP 1. sekretāru Arvīdu Pelši, kad protestēju pret Latvijas rusifikāciju. Uz šo soli mani motivēja nacionālā pašapziņa, pašcieņa un sirdsapziņa. Vai nebaidījos? Baidījos, bet manā rīcībā bija argumenti – Ļeņina norādījumi partijai nacionālajā politikā cittautību republikās. Šķiet, ka tieši tas mani paglāba no ‘’pāraudzināšanas”GULAG”a ‘’augstskolā”. Šodien mani argumenti ir starptautiskās tautu tiesības uz pašnoteikšanos, tiesības uz savu identitāti, tiesības to aizsargāt un saglabāt.
No kā šodien jābaidās, lai par savām tiesībām neiestātos? Kas traucē cienīgi atbildēt uz lielkrievu šovinistu provokāciju?
Līdzšinējās Saeimas un valdības ar savu gļēvo nacionālās bezcieņas politiku, kuru var pielīdzināt Latvijas valsts un latviešu tautas interešu nodevībai, valsti un tautu novedušas pie nebūtības bezdibeņa. Krievu valodas kā otrās valsts valodas pieprasīšana nav demokrātijas postulētā vārda brīvība un cilvēktiesību ievērošana. Tas arī nav joks, ko izspēlē lielkrievu impēriskie šovinisti, vai kaut kāda kolonistu ‘’pašcieņas” demonstrācija ‘’cilvēktiesību” ietvaros, bet gan Latvijas Saeimas un valdības akceptēta smaga nozieguma pieļaušana. Nav saprotama likumdevēju un valsts vadītāju loģika – atļaut nelikvidētajām okupācijas sekām – kolonistiem spriegot nacionālo stīgu, pieprasot atpakaļ tās tiesības, kas viņiem bija pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas. Un ne tikai atļaut, bet pat finansēt. Trūkst diplomātisku vārdu, lai to komentētu. No nacionālas neatkarīgas valsts interešu viedokļa raugoties, 11. Saeimas reitingu šobrīd vērtēju ar 0%.
Ziņu portālā Apollo ir publicēta NA deputāta Raivja Dzintara ‘’Vēstule Latvijas krieviem, baltkrieviem, ukraiņiem…” Rakstu vērtēju kā iecietīgu un pretīmnākošu kompromisa piedāvājumu Latvijā dzīvojošo dažādo tautību cilvēku konsolidācijai. Uz jautājumu : ‘’Kāda ir Latvijas pastāvēšanas jēga?”, R. Dzintars atbild :”Tas ir latviskums. Ikviens Latvijas iedzīvotājs, kurš šo starta pozīciju pieņem un atbalsta… ir Latvijas patriots, savējais neatkarīgi no tautības… Kāds vaicās, vai runas par repatriāciju un valstij nelojāliem cilvēkiem nav tas pats, kas nepatika pret cittautiešiem… Nav! Nepatika ir pret idejām, nevis tautībām… Es vēlos dialogu… Bet auglīgs dialogs var būt tikai to starpā, kuru mērķi ir savietojami”.
Tā ir vīzija priekš tiem cittautiešiem, kas grib Latvijā dzīvot, būt lojāli Latvijai un latviešiem un maizi pelnīt godīgi. Priekš tiem, kuri neafišējas un nedzenas pēc nepamatotas politiskās varas un, kuri akceptē latviešu kā saimniektautas likumīgās tiesības. Priekš tiem, kuri saprot gudro un vēsturiski pārbaudīto padomu – neiet svešā baznīcā ar savu dziesmu grāmatu.
Bet, lūk, parādās tāds V.Lindermans ar viltīgu un nekaunīgu smīnu un viņu afišē visi masu informācijas avoti. Viņš cīnoties par krievu valodu kā otro valsts valodu, gan īsti necerot uz pozitīvu iznākumu, bet tas esot”programmas maksimums”. Nu tā, principa pēc,”taisnīguma” jūtu motivēts. Viņš kautrīgi norāda, ka visas menedžementa lietas ir nacionālboļševika Osipova ziņā, bet viņš pats ir, nu, … tikai tāda publiskā izkārtne. Latvija savāca viņu atpakaļ no Krievijas, lai tiesātu par viņa aicinājumu vardarbīgi gāzt valsts varu, bet attaisnoja. Arī mūsu politologi, kārtējo reizi cenšoties diskreditēt Nacionālo apvienību, mīkstina viņa darbību norādot, ka arī Raivis Dzintars savu karjeru sācis tāpat, kā šodien krievvalodīgo biedrība”Dzimtā valoda”, ka paralēles starp R.Dzintaru un V.Lindermanu ir ļoti līdzīgas. Viņi esot antagonisti, bet tas nav nekas īpašs, normālas diskusijas dalībnieki! Vienīgi netiek teikts, ka R.Dzintars runā par latviešu tautas un Latvijas valsts vitālajām un tiesiskajām interesēm, bet V.Lindermans – pret tām. Tā kā nacionālie partizāni un čekas karaspēks. Neskatoties uz to, mūsu izkropļoti interpretētajā”demokrātijā”, ”Administratīvā tiesa apmierinājusi V.Lindermana prasību un uzdevusi Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei izskatīt viņa iesniegumu par uzņemšanu Latvijas pilsonībā”.
Taču Lindermana provokācijai un SC politikai gan var vilkt paralēles. Viņi nav antagonisti. Viņi ir gājēji uz vienu mērķi – latviešu tautas rusifikāciju un latviskas Latvijas likvidāciju. Ir izveidojusies situācija, kur pamattauta latvieši, iespējams, ir jau pat mazākumā, bet tiek demagoģiski piesaukta kā apspiedējnācija, pret kuras”nepamatotajām”prasībām pēc latviskas Latvijas cīnās”sirdsapziņas bruņinieks” nepilsonis Lindermans, SC un to atbalstošie latviešu kolaboracionisti. SC programmā varam lasīt, ka viņi, no vienas puses – ir pret jebkādu nacionālismu, bet no otras – par pilna spektra programmu Latvijas un latviešu rusifikācijai – leģitīmi un ar pašu latviešu (kā butaforijas) piepalīdzību. No vienas puses iestājas par latviešu valodu, bet no otras – pret. Okupācijas faktu vienlaicīgi atzīst un neatzīst. Šo divkosību personificē tās redzamākie SC vadoņi – Latvijas pilsonis, lielkrievu impēriskais šovinists N.Ušakovs un Latvijas pilsonis, kolaboracionists J.Urbanovičs, kuru padomdevēji ir bijušās okupētājvalsts Krievijas pilsoņi. Kā redzam Latvijā, okupācijas gados nepabeigto genocīdu pret latviešu tautu var realizēt arī evolūcijas ceļā – bez agresora tankiem, armijas un čekas, bez slepkavībām, bez deportācijām un koncentrācijas nometnēm, bez Baigā gada. Vienīgi zemtekstā ļaujot šo iespējamību nojaust. Pagaidām to var realizēt ar naudu, brīvo globālā kapitāla plūsmu, aplamu tautsaimniecības un banku politiku, industriālo lauksaimniecību, caur masu informācijas avotiem, ar sabiedroto divkosību, ar Saeimu, valdību un kolaboracionistiem. Piemēram, V.Zatlera neveiksmīgais mēģinājums pievilkt pie varas SC vai A.Pabrika iniciatīva nelikumīgajā 1293,6 km2 Abrenes teritorijas atdāvināšanā Krievijai.Vai arī, ka”Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda” un to nosaka Satversme, bet kaut kāds nepilsonis Lindermans un no valstiskuma perspektīvas un stabilitātes viedokļa pamatoti apšaubāmas ideoloģijas partija SC atbalsta un organizē parakstu vākšanu latviešu valodas tiesību ierobežošanai, kas tālākā perspektīvā tās lietojamību var samazināt līdz ģimenes saziņas līmenim un pēdīgi evolucionēt līdz latviešu tautas un tās valsts bojāejai.
Ar skaidru prātu nav saprotams, kā okupācijas nelikvidētās sekas – bijušās okupētājvalsts Krievijas nelikumīgi Latvijā iepludinātie kolonisti- ačgārni skaidrotas demokrātijas un cilvēktiesību aizsegā, ar Latvijas valsts likumīgu, tiesisku un finansiālu atbalstu, var legāli provocēt realizēt bijušās okupētājvalsts Krievijas impēriski šovinistiskos mērķus – samazināt latviešu valodas tiesisko statusu, mainīt Dž. Dudajeva ielas nosaukumu, atjaunot Krievijas impērijas pieminekļus, rīkot latviešu pašcieņu aizskarošus mītiņus, pušķotus bijušās okupētājvalsts regālijām, skaļi un agresīvi iestāties par savām”likumīgajām”tiesībām uz valsts varu.
Tam pretstatā, kā nacionālās pašapziņas un pašcieņas ilgstoši nedzīstoša un strutojoša kauna vāts, pie latviešu deputātu un valsts vadītāju sirdsapziņas klauvē 50 000 kritušo latviešu leģionāru vienotais dvēseles kliedziens :” Mēs gaidām taisnības augšācelšanos !” Ir pagājuši 20 gadi, bet taisnība arvien nav augšācelta ! Arvien vēl mūsu deputāti un valstsvīri gļēvi atrunājoties reaģē uz savu morālo nacionālās pašapziņas un pašcieņas pienākumu – Latviešu leģiona atceres dienas – 16. marta godināšanu pie Brīvības pieminekļa, bet akceptē lielkrievu šovinistu orģijas 9.maijā pie Okupācijas pieminekļa.
Latviešu leģionāri cīnījās pret pareizo ienaidnieku. To apstiprina šo ienaidnieku pēcteči, kuri šodien grib atņemt mūsu valodu un valsti. To pierāda uzticēšanās latviešu leģionāriem 1946.g. Nirnbergā apsargāt kara noziedzniekus. To apstiprina 1950.g.12.septembrī ASV pieņemtais lēmums, ka ”Baltiešu ieroču SS vienības to mērķa, ideoloģijas, darbības un sastāva kvalifikācijas ziņā ir uzskatāmas par savrupām un no vācu SS atšķirīgām vienībām, tāpēc komisija tās neuzskata par ASV valdībai naidīgu kustību”. To apstiprina Zviedrijas karalis ar atvainošanos latviešu leģionāriem par viņu izdošanu Staļinam. Bet kā ir ar Staļina sabiedrotajiem – angļiem, amerikāņiem un frančiem, kuri arī cīnījās pret pareizo ienaidnieku nepareizajā pusē – kopā ar ļaunuma impēriju Padomju Savienību? Vai viņi arī norobežojas no saviem cīnītājiem, neļauj atzīmēt viņiem svarīgās piemiņas dienas, diskreditē tos, kas piedalās šo piemiņas dienu pasākumos? Vai arī viņi savos parlamentos šīs atceres dienas pasludina te par piemināmām, te atceļamām un izdzēšamām no tautas atmiņas?
Un šo Latvijā notiekošo amorālo bezapziņas un bezcieņas absurdu nodrošina Saeimu pieņemtie likumi un finansē Latvijas valsts! To nevar citādi vērtēt, kā vien par valstiska mēroga kolaboracionismu un latviešu tautas tiesību uz pašnoteikšanos nodevību. Lindermana organizētā parakstu vākšana par krievu valodu kā otro valsts valodu, ko atbalsta un par kuru parakstīties SC kongresā aģitē un parakstās Latvijas galvaspilsētas mērs Nils Ušakovs un SC pārstāvošie pašvaldību vadītāji, ir lielkrievu impēriskā šovinisma recidīvs (atkārtots noziegums) Latvijā. SC politika izraisa nacionālu spriedzi. Tā ir dažādu tautību sanaidošanas politika !
Šīs nelikumīgās, negodīgās un ciniskās prasības ir pieprasījums pēc rusifikācijas leģitimācijas jeb latviešu tautas iznīcināšanas, pēc latviskas Latvijas nāves ! To ar saviem parakstiem pieprasa vairāk kā 183 000 Latvijai un latviešiem nelojālie pilsoņi, kas ir ne tikai okupācijas, bet galvenokārt Saeimu un valdību nacionālās pašapziņas un pašcieņas deficīta radītās bezprecedenta liberālās integrācijas sekas, ko īstenoja valsts labi atalgotie kosmopolitiskie rusifikācijas lobiji – E. Aldermane, N. Muižnieks, I. Brands – Kehre un viņiem līdzīgie. Tās ir sekas lietu nesaukšanai īstajos vārdos.
SC jāpārtrauc sakari ar Krievijas un Ķīnas partijām, jāizbeidz aiz demagoģiskām frāzēm maskēto, pret latviešu tautu vērsto lienošā genocīda politiku un jāstrādā Latvijas un latviešu tautas saglabāšanai un attīstībai, nevis degradēšanai un iznīcināšanai. Ja SC to nevar, tad šī partija jāaizliedz, kā, piemēram, gatavojas aizliegt neonacistu galēji labējo Nacionāldemokrātisko partiju Vācijā. 11.Saeimas deputātiem un valdībai, adekvāti nacionālas neatkarīgas valsts pārstāvju nacionālajai pašapziņai un pašcieņai, jāpieņem likumu, kas dotu iespēju anulēt pilsonību vai vismaz uz kādiem desmit gadiem liegt iespējas izvirzīt savas kandidatūras Saeimas un pašvaldību vēlēšanās, V. Lindermana prasību atbalstījušajiem jaunpilsoņiem, anulēt deputāta mandātu N. Kabanovam un no amatiem atbrīvot N.Ušakovu un pašvaldību vadītājus, kas aģitēja un parakstījās par šo prasību, bet nacionālā naida kurinātāju V. Lindermanu, kopā ar lielkrievu impēriskajiem šovinistiem J.Osipovu un provokācijas ideologu doktoru, profesoru A. Gapoņenko, izraidīt no valsts uz visiem laikiem.
11.Saeimai jāpieņem lēmumu likvidēt Okupācijas pieminekli, šo latviešu tautas nacionālo pašapziņu un pašcieņu pazemojošo Kauna stabu. Tas nav piemineklis kritušajiem, pret kuriem jāizturas ar godbijību neatkarīgi no tā, kurā pusē tie karojuši, bet gan okupācijas varas demonstrācijas simbols, kas 9.maijā pulcē Latvijas valsts un latviešu tautas ienaidniekus un provocē nacionālu spriedzi Latvijas sabiedrībā.
11.Saeimai no arhīva putekļiem jāizceļ un jārealizē 1996.gada 22.augustā 6.Saeimas pieņēmto‘’Deklarāciju par Latvijas okupāciju”, kas aicināja pasaules valstis un starptautiskās organizācijas atzīt Latvijas okupācijas faktu, palīdzēt likvidēt okupācijas sekas, atbalstīt centienus citu etnosu personām atgriezties savās etniskajās dzimtenēs.
Tā kā krievu valodas pieprasītāji latviskajā vidē jūtas slikti un viņu mērķi ir diametrāli pretēji latviešu mērķiem, 11.Saeimai nekavējoties jāpieņem dekolonizācijas likumu, kas viņiem nodrošinātu iespējas pārcelties uz dzīvi tur, kur viņi justos labi.
Un tādu vietu piedāvā Novgorodas apgabala gubernators Sergejs Mitins :
‘’Novgorodas apgabalā ļoti izjūtam cilvēku trūkumu. Tāpēc mēs esam ļoti ieinteresēti, lai pie mums brauc dzīvot jauni un vidējā vecuma cilvēki. Izmantošu izdevību, lai aicinātu Latvijas cilvēkus braukt dzīvot un strādāt pie mums. Visus pasaules krīzes gadus bezdarba līmenis Novgorodas apgabalā nav pārsniedzis 2%. Mēs ļoti labprāt gribētu redzēt pie sevis cilvēkus no Baltijas valstīm. Vidējā alga Novgorodas apgabalā ir palielinājusies no 11 000 rubļu(184 lati) mēnesī 2007.gadā līdz 17 000 (283 lati) mēnesī 2010.gadā. Jauns ārsts, kas ierodas Novgorodā, saņem 200 000 rubļu (3340 latu) vienreizēju pārcelšanās pabalstu, viņam tiek piešķirts pašvaldības apmaksāts dzīvoklis un tiek garantēta alga no 25 000 rubļu (417 latu) mēnesī. Pašlaik tiek attīstīta dzīvokļu un kotedžu ciematu būve, kas ir paredzēti skolotājiem un citiem speciālistiem, kas vēlēsies pārcelties pie mums. Apgabalā ir daudz ezeru un upju. Mūsu apgabals, manuprāt, pašlaik vēl netiek līdz galam novērtēts kā lieliska dzīvošanas vieta. Netālu ir Maskava un Pēterburga, kuras savieno ātrgaitas maģistrāle un ātrgaitas dzelzceļš. Mūsu apgabalā atrodas milzīgas kūdras atradnes – 2,5 triljonu tonnu apjomā. Ja Latvijā ir kāds uzņēmums, kam ir interese izstrādāt šo kūdru, mēs būtu ļoti ieinteresēti sadarbībā (‘’Diena”28.11.2011.).
Lūk iedvesmojoša nākotnes vīzija un nacionālā konflikta atrisinājuma iespēja 11.Saeimai un valdībai, partijai SC, N.Ušakovam, N.Kabanovam un tiem vairāk kā 183 000 neapmierināto ar latviešiem un latviešu valodu!
Bet Latvijā palikušajiem, neatkarīgi no etniskās piederības, visiem kopā jāceļ latviska Latvija un vienīgi šis mērķis var būt patiesas un ilgtspējīgas konsolidācijas izejas punkts un pamatakmens. Kas ir latviska Latvija? Tā ir valsts, kur latvieši sevi apzinās kā saimniekus, kur latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda valsts pārvaldē, izglītībā, sabiedriskajā un tautsaimnieciskajā dzīvē, kur valsts finansētajos bērnudārzos un skolās mācības notiek latviešu valodā, kur visiem Latvijas bērniem jau no skolas pirmajiem gadiem māca Latvijas vēsturi kā atsevišķu priekšmetu, kur dominē latviskā kultūrvide un latviskās vērtības, kur vēlētāji Saeimā un pašvaldībās nevirza Latvijas valstij un latviešu tautai nelojālus pārstāvjus, kur visi pilsoņi atzīst latviešu tautas tiesības uz pašnoteikšanos un neatkarīgi no tautības ir līdztiesīgi, kur ar cieņu tiek atzīmēti visi valstssvētki, t.sk. latviešu leģionāru atceres diena – 16.marts.
Taču SC kaļ agresīvus plānus. Tā līderi N.Ušakovs, J.Urbanovičs un viņu domubiedri aicina ‘’radīt partijai uzticamu un akli paklausīgu desmit tūkstošu pilsoņu vienību, kura jebkurā mirklī varētu ierosināt parakstu vākšanu”, izveidot ēnu kabinetu, apmācīt kandidātus 2013.g.pašvaldību vēlēšanām un pārņemt varu. Tas izklausās pēc puča gatavošanas. Un šo ieceri viņi realizēs, ja t.s. latviskās partijas par visām kopā nespēs nodrošināt nacionālās pašapziņas un pašcieņas kontrolpaketi un konsolidēties vienotam mērķim – latviskai Latvijai. Jo bez latviskas Latvijas nebūs Latvijas.
