Sabiedrība nonākusi vai, pareizāk sakot, nostādīta ķīlnieka vietā. Skaidrs, ka bez policijas dzīve nav iedomājama. Sabiedrība nav tik apzinīga, lai godīgi dzīvotu. Tāpat kā mežā visi koki nav vienādi, arī visi cilvēki nekad nebūs vienādi domājoši.
Bet runa nav gluži par to. Proti, dažreiz policijas darbinieki, kā mēdz teikt, pārliec koku. Arī noziedznieki ir jāaiztur pēc iespējas korektāk. Nav runa par lieliem noziegumiem. Paskatīsimies, kas notiek ceļu policijā!
Pie stūres esmu vairāk nekā 50 gadus. Redzēts ir daudz kas. Satikti bravūrīgi ceļu policisti. Tā sakot, uzreiz parāda, ka viņi ir ceļu ķēniņi. Taču ir arī korekti inspektori un ar humora izjūtu. Ar tiem ir patīkami kontaktēties. Ja ir nopietns pārkāpums un patiešām esi vainīgs, izlocīties ir muļķīgi. Nebūsim naivi, bet tā notiek.
Un tā nonākam pie būtiskiem jautājumiem: kas ir ceļš, kam tas kalpo, kādam tam būtu jābūt un kāds tas ir? Ejam pa vieglāku un naudīgāku ceļu. Nodīrājam pēdējo ādu autovadītājam jeb mūsu pašu sabiedrības loceklim. Ceļa zīmes izvietot ir daudz vieglāk un ienesīgāk, nekā labot pašu ceļu. Šajā virzienā – “malači”! Ja uzstādītas zīmes, tad arī jākontrolē, kā tās ievēro. Malači, to darām! Uzstādīsim pēc iespējas vairāk radaru! Arī ienesīga lieta.
Ko mēs baidām paši sevi? Kam vajadzīga jauna, moderna mašīna, ja drīkst pārvietoties tikai ar 90 kilometrus stundā lielu ātrumu? Vai tā jāizmanto snauduļošanai pie stūres? Un pēdējā galējība: sakiet, lūdzu, kādā mērā es apdraudu ceļu satiksmes drošību, ja neesmu apdrošinājis savu transportu? Sodi dramatiski, policija kalpo firmām, bet valstij no tā ir mazs ienākums. Vai tas ir korekti un kādā mērā?
