Astoņpadsmit gadus vecā gulbeniete Sabīne Krilova mācās Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolas vokālās nodaļas 3.kursā, aktīvi piedalās Ziemassvētku koncertos Cēsu pusē un arī Gulbenē, kā arī pretendē dalībnieku atlasē jaunajam “O! Kartes skatuves” šovam – mūzikla iestudējumam. Pirmās atlases kārtas rezultāti publiskoti pirmdien. Sabīne ir to 40 laimīgo skaitā, kuri izraudzīti no vairāk nekā 200 konkursantiem. Šodien būs zināmi otrās un galīgās atlases kārtas rezultāti. “Es izdarīju visu, cik vien labi varēju. Taču nevar zināt, kādus tieši tipāžus žūrija meklē iecerētajam mūziklam,” “Dzirkstelei” atzīst Sabīne.
Viņai iespēja pamēģināt spēkus “O! Kartes skatuves” šovā šķiet radošs izaicinājums. Viens no daudziem, kuriem viņa jau ir ļāvusies un savā dzīvē vēl ļausies.
Ir jautājusi sev:
“Kas es esmu?”
“Ziemassvētku gaidīšana man ir kā emocionāls sprādziens, jo sakrīt ar mācību sesiju, mēģinājumiem, koncertiem. Dziedāšana – tā ir kā atkarība. Nekā skaistāka par to manā dzīvē nav un laikam arī nebūs. Man patīk īpašā noskaņa Cēsu mūzikas vidusskolā, kura skan mūzikas skaņās no agra rīta līdz pat dziļai pēcpusdienai. Tas ir dzīves ritms, kas iemāca sadzirdēt un novērtēt klusuma brīžus mājās, ģimenē, kad kopā izbaudām Ziemassvētkus,” saka Sabīne.
Viņa atzīst, ka dzīvē ir bijuši arī tādi brīži, kad viņa sev vaicājusi: “Kas es esmu? Ko man darīt?” Pirmā atziņa bijusi, ka nav iespējams patikt visiem cilvēkiem. Un tas nemaz nav vajadzīgs! “Vērtība ir darbā, ko cilvēks dara. Ja jūtu gandarījumu, ja vēl kādam gājis pie sirds mans veikums, es jūtos laimīga,” saka Sabīne. Par savu vēlmi dziedāt viņa bilst – tā ir bijis vienmēr kopš mazām dienām. Mamma sakot, ka meita dziedāt ir sākusi agrāk nekā runāt. Ne jau velti viņa 1998.gadā kļuvusi par “Gulbenes Cāli”. Taču nodoms profesionāli pilnveidot savu balsi, izvēloties dziedāšanu par savu turpmākās dzīves ceļu, nedzima vienā dienā. Sākumā meitene bija vēlējusies Cēsīs savu muzikālo izglītību turpināt kā pianiste. Gulbenes mūzikas skolā bija gūts labs pamats pie skolotājas Lidijas Musajevas. Tomēr slēptākās vēlmes guva virsroku.
Ir pirmā soprāna balss īpašniece
“Ir dīvainas sajūtas – liekas, tikko vēl neviens tā īsti nezināja, ka es dziedu. Pašai liekas, ka sen visi bija aizmirsuši, ka maziņa es dziedāju. Neviens nezināja, ka es to daru tagad. Trīs gadi, mācoties dziedāt burtiski no jauna, ir pagājuši ātri. Atlicis vairs viens mācību gads. Es visu laiku dziedu. Ir mēģinājums pēc mēģinājuma, koncerts pēc koncerta. Ir taču Ziemassvētku gaidīšanas laiks! Jūtu miega badu, tomēr jūtos tik ļoti labi! Mani lūdz dziedāt. Es tik ļoti to biju vēlējusies!” saka Sabīne.
Viņai ir pirmais soprāns. Tas nozīmē, ka viņai ir vissievišķīgākā balss, kāda vien ir iespējama. To viņai atklāja Cēsu pedagogi. Gulbenes mūzikas skolā Sabīne tika uzskatīta par alta īpašnieci. Viņai pašai, kura ikdienā sarunājas samērā zemā balsī, atklāt pirmo soprānu sevī bija intriģējoši. Sabīnei mācīties nav grūti, jo viņa to dara ar patiku, turklāt nemeklējot elkus un neizvirzot sev nekādus ambiciozus mērķus. “Man patīk klasiskā dziedāšanas maniere. Nezinu, vai pavisam vēlos palikt pie tās. Vēl svārstos. Taču skaidri zinu, ka jebkura vokālista pamats ir klasiskā skola. Trīs līdz četri gadi ir jāvelta tieši tai, kā arī pareizai elpošanai. Pēc tam var meklēt sev tuvāko izpausmes veidu dziedāšanā. Taču labam pamatam noteikti ir jābūt! Cilvēks, kurš apguvis klasisko dziedāšanu, vēlāk varēs dziedāt jebkurā citā manierē. Savukārt tas, kurš dziedāšanas prasmi sāk ar šlāgermūziku, ar popmūziku, nekad nenodziedās operas āriju,” prāto Sabīne. Cēsīs viņa ne tikai mācās dziedāt, bet arī pilnveido savas darbspējas. Sabīne saka, ka jau mazotnē viņai ģimenē iemācīts, ka viss vienmēr ir jādara kārtīgi un līdz galam. “Tas dod spēku strādāt. Darbs mūzikā ir nežēlīgi smags. Ne mazāk grūts kā sportistiem. Mūzikā sevišķi grūti ir izturēt tieši garīgo, emocionālo slodzi. Vienlaikus dziedošam cilvēkam ir jāsargā sava balss. Balss ir vokālista instruments,” saka Sabīne.
