Ar Ziemassvētkiem man vispirms saistās bērnības atmiņas. Tos kopā ar māsu pavadīju laukos, Sitas upes krastos mežsarga mājiņā meža vidū.
Vecaistēvs vienmēr no meža atnesa eglīti, ko skaisti izpušķojām. Atceros, kā eglīšu mantiņas tika rūpīgi glabātas kārbiņā un pirms svētkiem tika celtas ārā, lai kārtu eglītē. Tādas garas lāstekas un puķu groziņi, eglītē kārām arī no pagraba atnestos koši dzeltenos ābolīšus, arī bārkstainās konfektes. Neiztrūkstoši vecmamma iemīcīja mīklu un ļāva mums ar māsu darboties. Kādi nu mēs tur bijām cepēji, bet viņa nekad mūs nerāja ne par izniekoto mīklu, ne izkaisītajiem miltiem. Un ar kādu prieku un interesi mēs gaidījām, kad no krāsns tiks vilkta laukā panna ar mūsu pašu ceptajiem kliņģerīšiem! Arī vēl tagad droši vien bērnības atmiņu iespaidā pat tad, kad pavisam nav laika, cenšos svētkos pati izcept pīrāgus un piparkūkas. Tas vienkārši nav iespējams, ka māja nesmaržo pēc svētkiem. Atceros, kā Ziemassvētkos katrreiz ar māsu gatavojām arī nelielu koncertu. Skaitījām dzejoļus, bija arī teatrāli uzvedumi. Vecaistēvs ar vecmammu sēdēja uz gultas, klausījās un aplaudēja pēc katra priekšnesuma. Tā bija mana brīnumzeme… Vienmēr arī tagad Ziemassvētku rītā aizeju uz kapiņiem un iededzu svecītes, atceroties savus mīļos.
Tagad esmu laimīga, ka strādāju skolā, jo šeit gatavošanās svētkiem norit par spīti visam, kas notiek apkārt, – jau visu mēnesi mēs dzīvojam svētku noskaņās. Protams, ir jauki, ja svētku noskaņu palīdz radīt sniegs, bet mēs ticam un ceram, ka svētki tomēr būs balti.
Es ticu, ka domas materializējas. Ir jādomā labas domas, tad arī pašiem labāk veiksies. Protams, ir vajadzīga veselība – ja cilvēks labi jūtas, arī viss pārējais izdodas. Gribas visiem vēlēt nezaudēt optimismu. Lai vai cik būtu grūti, vienmēr var atrast kādu izeju! Gribas vēlēt, lai katram izdodas atrast savu vietu dzīvē, lai cilvēki jūtas noderīgi un vajadzīgi. Man vienmēr atmiņā ir Jāņa Poruka dzejolītis “Es ticu, ka ir brīnumi, kas necerēti nāk…”. Un es tiešām ticu, ka brīnumi notiek!
