Atmiņu avoti dzidri plūst…
Ieklausies – plūst tie kā dziesma!
Tāda – no bērnības zemes
kas plūst –
Dzisušās oglēs dzimst liesma…
Bērnības zemes mīļumu just –
Ilgo sirds karsti, kā senāk.
Tikai dzirkstele nedrīkst zust:
Avoti tik tālu nenāks.
Pie tā kalna, kur stāvi tu,
Kurā tev jākāpj vienai,
Ziedu kāpnes tev draugi tur
Tavai lielajai dienai.
Jākāpj drosmīgi – ziedi tur,
Ērkšķi baida: “Tu, auša!”
Bērnības mīļums sirdi bur:
“Esi kā sapnī – tur – augšā!”
