Dažkārt nepieciešams pielikt lielas pūles, lai dzīvē ko izmainītu un izrautos no apstākļiem, kas cieši savijušies ap ikdienu. Bieži trūkst naudas, iedvesmas, pacietības un elementāra padoma. Taču, ja izdodas to visu koncentrēt un dzīvi ievirzīt citās sliedēs, uzvaras prieks ir dubultsalds. To atzīst arī Inese un Ilze, kas mums uzticējušas savus «izraušanās» stāstus.
Miljonu vērta pieredze
Inese (29), strādā Lielbritānijā:
– Daudzi uzskata, ka aizbraukšana no Latvijas ir nodevība pret savu zemi, ģimeni un draugiem. Es tā nedomāju. Es aizbraukšanu uztveru kā milzu pakāpienu savā dzīvē. To, ko esmu piedzīvojusi, strādājot Lielbritānijā, Latvijā skolotājas profesijā nekad nebūtu sasniegusi. Esmu kāpusi pa karjeras kāpnēm. Saviem spēkiem kūlusies un cīnījusies. Lielbritānija nebūt nav tā vieta, kur visu var iegūt ar pazīšanos, kur var nedarīt neko, bet nauda pati krīt makā. Te tev neviens uz paplātes neko nepienesīs. Ja necīnīsies un neliksi par sevi manīt, neko nesasniegsi.
Lielbritānija nav laimes zeme. Taču tu pats vari darīt visu, lai justos labi. Kad atbraucu, biju nobijusies, jo nezināju neko, izņemot valodu. Nezināju vietējo paražas un tradīcijas. Nezināju, kā pie viņiem pieņemts izturēties. Kas nepieciešams, lai sāktu pilnvērtīgu dzīvi. Sāku strādāt par angļu valodas skolotāju vietējiem latviešiem. Ļoti daudz palīdzēju tautiešiem ikdienas gaitās – atvērt bankas kontu, saņemt nacionālās apdrošināšanas numuru. Dažreiz palīdzēju iepirkties, tulkot receptes. Iepazinos ar fantastiskiem cilvēkiem, no kuriem daudzi vēl joprojām ir mani draugi.
Kad aptuveni mēnesi tā biju «plosījusies» pa pilsētiņu, kādu rītu man piezvanīja vienas vietējās darbā iekārtošanas aģentūras menedžere un piedāvāja konsultanta vietu. Tas bija tāds – hop!, un jau nākamajā rītā es stāvēju 20 cilvēku priekšā un tulkoju prezentāciju. Jutos kā ierauta virpulī. Tas bija ātrs, straujš, nedaudz traks, bet skaists. Sāku kā parasta biroja darbiniece. Daudz tulkoju un vadīju prezentācijas. Pavisam drīz jau ieguvu citu statusu. Manā pārraudzībā nonāca vairāk nekā 200 cilvēku uzraudzīšana vietējā fabrikā. Pienākumos ietilpa viss – sākot ar cilvēku nogādāšanu darba vietā, maiņu pieņemšanu, neieradušos darbinieku aizstāšanu ar citiem, beigās arī darba uzraudzīšanu, brīdinājumu izteikšanu un atbrīvošanu no darba. Strādāju tikpat kā visu diennakti. Visu laiku man bija jābūt pie telefona, jābūt gatavai sēsties pie stūres jebkurā diennakts laikā. Privātās dzīves man diemžēl bija maz. Taču lietošanā bija darba mašīna un telefons.
Aptuveni pēc diviem gadiem šāda darba jutu, ka pietiek. Es vairs nevaru! Bet tad nāca jauns pavērsiens, un jau pēc četriem mēnešiem es ieņēmu personāla atlases konsultanta vietu. Tas deva man tiesības doties uz ārzemēm un atlasīt potenciālos darbiniekus. Apguvu prezentācijas prasmes. Stāvēju 200 cilvēku priekšā un stāstīju, ko īstenībā pati esmu darījusi. Intervēju potenciālos kandidātus, organizēju viņu atkļūšanu uz Lielbritāniju. Tā bija izcila pieredze, kuru novēlētu katram. Esmu satikusi interesantus cilvēkus, izmācījusies «par miljonu»… Latvijā to nekad es nevarētu apgūt. Jā, man gāja grūti! Ceļš bijis akmeņains. Asaru, dusmu un milzu grūtību pilns, jo nekas nav viegli. Taču viss bijis to vērts!
Patlaban esmu devusies pelnītā atpūtā. Esmu mājās ar savu bērnu, darbojos vietējā skoliņā un esmu laimīga!
Vienīgais risinājums – aiziet!
Ilze (34), viena audzina divus
bērnus:
– Ceļš līdz izrāvienam no zudušu attiecību gūsta, kuram pateicoties nu varu būt un dzīvot, bija diezgan garš – trīs četri gadi. Kā jau daudziem no mums, arī man šķita, ka attiecības (nē, drīzāk kopdzīve) jāsaglabā bērnu dēļ. Šķita, ka viņiem ir vajadzīgi abi vecāki. Domāju, nedrīkst nevienu no viņiem mazajiem atņemt. Tā arī, aizmirstot par sevi, dzīvoju. Dienas automātiski pagāja četrās sienās, it kā pašaizliedzīgi rūpējoties par ģimeni. Savukārt otrs šīs kopdzīves dalībnieks tajā pašā laikā darīja, ko viņa sirds vēlas. Kopā (piemēram, ģimenes ekskursijās) nekad nedevāmies, jo nekas tāds viņu neinteresēja. Bērnu čalas un kņada vīru traucēja.
Tad kāda tuva draudzene, kas visus šos gadus bija līdzās un vēroja mani, reiz sacīja: «Tavās acīs taču ir nodzisusi pat vismazākā dzirkstelīte!» Tad nu es pirmo reizi kādam izstāstīju, kā «parādes attiecības» izskatās patiesībā. Šis punkts arī bija sākums, lai pusgada laikā saprastu, ka vienīgais risinājums ir aiziet. Divu cilvēku attiecības jau nav tikai jumts virs galvas. Ja zem tā valda pazemošana un necieņa, tieši bērnu dēļ ir jāaiziet, jo arī viņi saprot, kas notiek. Atceros, kā gandrīz raudošus vedu bērnus no skolas vai vecvecākiem, jo viņi nevēlējās atgriezties mājās, kur bija viņš.
Aiziešanas cīņa notika ar lielām bailēm, bet man prieks, ka to uzvarēju! Nezinu, vai ir tā, ka mūs dara stiprākus tas, kas mūs nenogalina. Tomēr ir vērts uzdrošināties būt dzīvam, nevis pakļautam!
Inga Birkmane, psiholoģe
Ja mērķis ir zināms, tā jau ir puse no uzvaras. Liela daļa grūtību rodas tieši mērķu noteikšanā, vēlmju un vajadzību apzināšanā. Kad tas noskaidrots, svarīgi saprast, kā es funkcionēju vislabāk – vai man nepieciešams strukturēts plāns, vai parasti rīkojos spontāni, radoši, impulsīvi un intuitīvi. Ja vieglāk ir strukturēt, vispirms jāsaprot, kādas darbības un kādā secībā darāmas. Tātad process jāizplāno! Nākamais solis ir aprēķināt vajadzīgos resursus, plānot izdevumu pozīcijas, piesaistīt palīgus, nepieciešamās zināšanas un informāciju. Tad mērķa sasniegšana līdzinās projektam, ir labi organizēta, strukturēta, plānota un vadīta.
Otrā gadījumā mērķa sasniegšanas process ir kā lēciens aukstā ūdenī bez skaidri noteikta plāna, droši zināmas atbalsta sistēmas, resursiem un zināšanām. Abas šīs pieejas paredz arī divus dažādus domāšanas veidus. Ja esmu intuitīvais darītājs un ja vēl saprotu, kā pats varu ietekmēt un veidot realitāti, process līdzinās brīnumdarīšanai. Tad varu sākt ceļu arī bez nepieciešamā, droša pamata. Ar ticību, drosmi un paļāvību. Manuprāt, lai veiksmīgi sasniegtu mērķi, nepieciešamas abas prasmes. Gan paļāvība un drosme riskēt, gan zināšanas par to, kā ietekmēt lietas un nepadoties to ietekmei, kā arī visas tehniskās projekta vadīšanas un īstenošanas prasmes. Risks nobīties pastāv katrā solī. Un tieši tas – kurā punktā esam apstājušies, vai baidāmies, ko teiks cilvēki, vai neesam pārliecināti, ka darām vispareizāk, vai šaubāmies par izvēlēm, vai baidāmies riskēt – nosaka, vai esam pietiekami sagatavoti savam mērķim.
Ar sevi regulāri jāaprunājas. Vieglāk ir tiem, kas praktizē garīgās prakses, piemēram, meditāciju. Tad top skaidrāk saredzama realitāte, mazinās haoss, kļūst vieglāk orientēties un redzēt nākamos soļus. Uzņemties atbildību. Līdz ar to rodas arī spēcīgāka prasme ietekmēt un virzīt lietas. Jo neapzinātāk dzīvojam, jo vairāk krītam par upuriem kādiem ārējiem apstākļiem un grūtāk sasniedzam mērķus.
