Šī gada pirmajā dienā, kad mēs ikviens vēl bijām pārņemti ar laimes vēlējumiem cits citam, visu Latviju pāršalca ziņa par traģisko autoavāriju Krāslavas novadā, kurā dzīvību zaudēja septiņi jauni cilvēki. Jauniešu dzīve aprāvās ledainajā upes ūdenī, kurā mašīna iegāzās, noslīdot no ceļa.
Vakar Krāslavas novadā bija izsludināta sēru diena, kad tika pieminēti bojā gājušie jaunieši, domāju, arī daudzviet citviet cilvēki domās sēroja kopā ar aizgājušo jauniešu tuviniekiem. Pēc nelaimīgā ceļu satiksmes negadījuma, protams, tika izmeklēti tā notikšanas cēloņi, tiek domāts arī par barjeras uzstādīšanu bīstamajā līkumā, par kura esamību gan visi zinājuši arī pirms tam, bet… laiku atpakaļ pagriezt nevar un arī cilvēkus vairs dzīvē neviens atgriezt nespēs, bet tuvinieku sirdīs paliks tikai tukšums. Pēc katra šāda traģiska negadījuma sabiedrībā izraisās plašas diskusijas. Tiek spriests, vai ceļu policijas darbs tiek organizēts pareizi, vai vispār mums pietiek policijas darbinieku, runā arī par ceļu uzturēšanu un to stāvokli, kas daudzviet Latvijā arī tiešām nav labākajā stāvoklī un laukos – jo īpaši. Jā, iespējams, par to visu atbildīgajām personām tiešām arī būtu vairāk jāaizdomājas, jo negadījumos uz Latvijas ceļiem joprojām bojā iet ļoti daudz cilvēku un diez vai var simtprocentīgi apgalvot, ka vienmēr pie vainas ir bijuši paši bojā gājušie. Bet… arī pašiem cilvēkiem, protams, vairāk ir jādomā par savu drošību, un, lai vai cik šis teiciens nebūtu bieži skandināts, to vienmēr der atcerēties – “Ja pats sevi sargāsi, arī Dievs tevi sargās”.
