Visticamāk, starp maniem kolēģiem, draugiem un paziņām būs daudz tādu, kuri 18.februārī aizšņorēs savus zābaciņus, uzvilks cepuri un dosies uz referendumu, lai balsotu pret, bet varbūt arī par (galu galā balsojums ir aizklāts un katra lēmums ir individuāls) krievu valodu kā otro valsts valodu. Es referendumā nepiedalīšos, un tā būs pirmā reize, jo līdz šim manu pasi rotāja gan visu vēlēšanu, gan arī referendumu zīmodziņi. Līdz šim esmu bijusi aktīva pilsone, bet nu, vismaz man, ir par daudz frāžu un politisko uzsaukumu, no kuriem daudzi šķiet muļķīgi vai drīzāk manipulējoši. Es neredzu tur nekādu racionālu graudu.
Tūlīt gribu arī piebilst, lai nebūtu pārpratumu, – es neatbalstu divvalodību Latvijā. Turklāt ir vienalga, vai šī otra valoda ir krievu, ukraiņu, lietuviešu, angļu, franču vai vācu. Mana attieksme ir saistīta ne tikai ar racionāliem apsvērumiem, jo tad valstij daudz naudas būtu jātērē ielu nosaukumu plāksnīšu papildinājumiem, jaunu dokumentu veidlapu drukāšanai un tā tālāk, proti, visam, kas nodrošinātu otras valsts valodas reālu pastāvēšanu un apriti valsts iestādēs. Tas būtu pārāk dārgi, jo mēs esam tikai divi miljoni. Es esmu pret divvalodību, jo vēlos savā valstī runāt latviski visās iespējamās vietās. Un es to vēlos, lai gan labi protu, piemēram, krievu valodu un, ja vēlos, to izmantoju saziņā ar šeit dzīvojošajiem saviem draugiem krieviem.
Es neiešu uz referendumu vairāku iemeslu dēļ, starp kuriem ir gan racionāli, gan arī ļoti emocionāli. Pirmais – racionālais – lai Satversmes grozījumi par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai stātos spēkā, referendumā par tiem ir jānobalso vismaz pusei no visiem Latvijas balsstiesīgajiem iedzīvotājiem, proti, 771 350 pilsoņiem. Visticamāk, šāds daudzums Latvijas iedzīvotāju šo ierosinājumu neatbalstīs, jo vienkārši neies uz šo referendumu vai arī balsos pret Satversmes grozījumiem. Taču, ja hipotētiski šāds skaitlis tomēr savācas un nobalso par – nu ko padarīsi, Latvija ir demokrātiska valsts, un tad mums visiem būs jārespektē šāda vairākuma izvēle. Turklāt tas nebūs pasaules gals, bet gan Latvija, kurā oficiāli būs divas valsts valodas.
Un tagad par emocionālajiem. Īstenībā gribas lietot daudz skarbu vārdu politiķiem neatkarīgi no viņu nacionalitātes un partejiskās piederības. Šīs barikādes, kas celtas 20 gadu… Vai tās maz kādreiz tiks nojauktas? Manuprāt, politiķi (gan krievu, gan latviešu) šo referendumu atkal izmanto, lai lielā mērā spēlētu uz cilvēku zemākajiem instinktiem, vienlaikus mēģinot to ietērpt skaistās frāzēs par svētumu, brīvību un cilvēktiesībām.
Man drīzāk pie varas esošajiem ir jautājums – jūs ap varas kloķiem staipāties jau divdesmit gadu, tad kāpēc mēs tagad esam nonākuši līdz runām par valstiskuma pamatu pastāvēšanas apdraudējumu? Kas ir darīts un ko jūs vismaz tagad plānojat darīt, lai visu tautību Latvijas pilsoņiem būtu iespējams vismaz ar kaut ko lepoties?
Varbūt, pirms sākt pirmsreferenduma izskaidrošanas kampaņu saviem pilsoņiem, kas īsti ir valsts pamati (un tas tiek darīts divdesmit gadu pēc neatkarīgas valsts atjaunošanas!), politiķiem būtu jāsaprot, beidzot jādefinē sev un jāpasaka arī sabiedrībai – kāds ir viņu galvenais uzdevums, kāpēc viņi mums – sabiedrībai – ir vajadzīgi. Varbūt beidzot arī politiķiem ir jāsaprot, kas ir valsts pamati, jāsāk domāt valstiski un strādāt sabiedrības interesēs, kura gadiem ir šķelta, kurai tā arī nav izveidojusies kopīga vērtību sistēma un kuras šķelšanā vēl vienu pamatīgu akmeni var ielikt gan šis referendums, gan politiķu “izskaidrošanas” kampaņas laikā nepareizi izvēlēti vārdi.
Diemžēl vai arī tomēr drīzāk – par laimi, bet Latvijā sabiedrība sastāv ne tikai no latviešiem, te dzīvo arī krievi, ebreji, ukraiņi, lietuvieši un daudzu citu tautību pārstāvji. Jā, latviešu valodas prasme mūs visus var vienot. Un tā tam būtu jābūt. Taču ne mazāk svarīgi būtu atrast vēl vismaz pāris lietu, kas mūs visus šeit dzīvojošos vienotu.
Visstulbākais, kas varētu notikt ar Latvijas valstiskumu, ir tas, ka pēc pāris gadu desmitiem šeit dzīvojošos vienos tikai šīs valsts ģeogrāfiskās robežas un valsts nosaukums. Un nekas vairāk.
