Mūsu valdība vairāk nekā piecpadsmit gadus mēģināja Latvijā ieviest tā saucamo nulles deklarāciju. Nu beidzot tas izdevies. Tas ir kas nebijis, tāpēc nav brīnums, ka daļai iedzīvotāju, iepazīstoties ar mantiskā stāvokļa deklarācijas septiņām lapām, jau iestājusies panikas lēkme.
Tas arī saprotams, jo deklarācijā četrpadsmit reizes minēta summa 1000 latu un tikai divas reizes – 10 000 latu. Loģiski, ka vienkāršais cilvēks apjūk šajā terminu burzmā un pilnīgi aplami izprot situāciju. Tas arī ir galvenais trūkums, kas piemīt dokumentiem.
Bet rodas cits jautājums – kāds ir šīs deklarācijas mērķis? It kā jau valsts no sākumdeklarēšanās nepelnīšot un prognozes budžetā esot līdzīgas nullei. Mērķis esot – panākt, lai sabiedrība turpmāk dzīvotu atbilstoši saviem līdzekļiem.
Iecere jau laba, bet vai tā dos gaidīto rezultātu šobrīd? Skaidrs, ka jādeklarē ienākumi un noguldījumi, bet īsti nav saprotams par kādu mantisko stāvokli varētu liecināt kredīti, kuri tiek maksāti, piemēram, par neveiksmīgu uzņēmējdarbību, kas novedusi pie likvidācijas, vai par dzīvokli, kura patiesībā nav, jo firma, kas cēlusi māju, jau bankrotējusi. Šādu cilvēku, kas maksā par to, kā viņiem nav, šobrīd ir pietiekami daudz.
Tāpat arī līzingi par sadzīves tehniku, mēbelēm vai apģērbu un apaviem neliecina par turību, bet drīzāk par nabadzību, jo šīs nepieciešamās lietas nespējam nopirkt par savu darbā nopelnīto algu. Tā arī nav saprotams, kā šī deklarācija palīdzēs sabiedrībai sākt jaunu dzīvi un dzīvot atbilstoši saviem līdzekļiem, ja lielai daļai cilvēku uzkrājumu nav, bet ir tikai kredīti.
