Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Palmīra Melne.
Dzimusi: 1922.gada 10.janvārī Balvu rajona Vīksnas pagasta “Oknupu” mājās. Tagad dzīvo Gulbenē.
Skola: mācījusies četrklasīgajā Mežariju skolā.
Darbs: strādājusi dažādus darbus.
Ģimene: precējusies. Vīrs Alberts miris 1978.gadā. Kopīgi izaudzināti trīs bērni – dēls Imants, meita Aija (mirusi) un dēls Guntis (miris). Ir 7 mazbērni un 6 mazmazbērni.
Gulbenietei Palmīrai Melnei 10.janvārī apritēja deviņdesmitā gadskārta. Dzīvespriecīga, apveltīta ar lielisku humora izjūtu, kustīga, gatava pati tikt ar visu galā. “Bija tā jocīgi gaidīt deviņdesmito dzimšanas dienu, bet nu tā ir pienākusi. Žēl, ka tikai sejā tik daudz krunku, kā kaķim spalvu, visas ne saskaitīt. Kas tad ir deviņdesmit, ja mans vectēvs nodzīvoja līdz 104 gadiem,” prāto jubilāre. Rīt viņu sveikt ieradīsies tuvinieki un draugi.
Iemalkojot pašas gatavoto ķiršu liķieri, Palmīra sev novēl nodzīvot vēl vienu gadu. “Pārāk daudz solīt nevajag, labāk solīto izpildīt. Mana dzīve ir bijusi ārkārtīgi raiba. Tajā nav trūcis arī drūmu brīžu, tomēr vienmēr esmu centusies nepazaudēt prieku dzīvot. Katrs cilvēks savu dzīvi taču veido pats,” saka sirmā kundze. “Tagad dzīvoju mierīgi. Par ko man vairs uztraukties, tāpat neko pasaulē izmainīt nevaru. Ja man šodien būtu tikai piecdesmit gadi un tagadējais prāts, tad gan tā vairs ar darbiem neplēstos kā kādreiz, kad saņēmu pensiju un vēl strādāju divos darbos. Naudu jau iekrāju, bet ko beigās, kad nāca tās maiņa, dabūju – 25 latus no pieciem tūkstošiem.”
Kustoties cilvēks jūtas veselāks
Būdama cienījamā vecumā, Palmīra arī tagad nesēž ar klēpī saliktām rokām. No pavasara līdz rudenim viņa rosās piemājas dārzā, izaudzējot visu nepieciešamo. Kad vajadzējis nedaudz pielabot šķūņa jumtu, ja vien būtu atradušās piemērotas kāpnes, viņa pati būti paveikusi arī šo darbu. Pagraba plauktos rindojas Palmīras sagatavotie krājumi ziemai. “Tad, kad cilvēks kustas, viņš jūtas veselāks,” domā sirmgalve. Šo pārliecību Oskara Kalpaka ielas 5.nama saimniece apliecina ar pašas piemēru. Atbalstījusies uz spieķa, viņa nesteidzīgi aizstaigā līdz tuvējam veikalam. Būts arī uz koncertu Vecgulbenes muižā un Gulbenes kultūras centrā. “Ja autobusos nebūtu tik augstu jākāpj, es pati vēl aizbrauktu līdz Rīgai un tālāk ar “mikriņu” līdz Dobelei ciemos pie dēla Imanta. Ar prātu jau itin bieži tur ciemojos. Vedeklai martā būs dzimšanas diena, kas zina – ņemšu un aizbraukšu. Žēl, ka uz divriteņa nevaru uzsēsties. Vai, kā tad es brauktu! Žēl, ka kājas kļuvušas nepaklausīgas. Jaunībā biju liela dancotāja. Ja ballē kādu deju sēdēju malā, biju dusmīga uz visiem puišiem. Kā es vēl gribētu uzgriezt valsi! Dēlam bija 60 gadu jubileja. Viņš mani uz pirmo deju uzlūdza. Izgājām placī, drusku pastaigājām un nācām malā, bet varbūt rīt saņemšos un uzdejošu,” šķelmīgi smaida deviņdesmitgadniece.
Cauri bērnībai ar basām kājām
Palmīra gājusi skolā tikai četras ziemas, bet tas nav traucējis iepazīt dažādus amatus. Izaugdama piecu bērnu ģimenē, kur pie namdurvīm vairāk klauvējusi pieticība, viņa agri iepazinusi patstāvīgā darba gaitas. Vecākiem bijusi sava zeme. Audzētas arī cūkas, turētas govis. Pa vasaru viņa ganījusi govis, bet pa ziemu gājusi skolā. “Atceros, aizdzinu govis ganīt uz purvu. Lai nesaltu kājas, tās sildīju vietā, kur govs izčurājās. 14 gadu vecumā aizgāju par kalponi pie saimnieka, kurš bija galdnieks. Slaucu viņu trīs govis, pļāvu sienu, iemācījos maizi cept. Darīju visus lauku darbus, jo saimniece, pati no kalpones kļūdama par saimnieka sievu, bija barga. Atceros, kā vienreiz man gribējās kopā ar visiem līgot Jāņus, bet tuvojās Pēterdiena. Saimnieks vārīja alu, bet es visu nakti nesu ūdeni.”
Vēlāk Palmīra aizsūtīta pie radiniekiem, lai izmācītos par šuvēju. “Bijām radi, bet es ēdu pati savu maizīti, iztiekot ar līdzdoto biezpienu bļodiņā un sviesta pikuli. Vakaros vēl gāju palīgā sakapāt saknes lopiem. Ko tur padarīt, pasaulē visos laikos bijuši dažādi cilvēki. Ko varēju darīt vai iebilst? Tēvs arī daudz slimoja. Atceros, kā abas ar mammu ēvelējām dēļus.” Šūšanas prasme dzīvē Palmīrai ļoti noderējusi. Dzīvojot Dzelzavā, viņai tas palīdzējis arī kaut ko nopelnīt. Toreizējais kolhoza priekšnieks, uzzinot, ka viņa tā pelna naudu, noteicis meža izstrādes normu. Līdz meža darbiem augumā slaikā, bet sīkā meitene netikusi. Viņu izglābuši saimnieki, pie kuriem Palmīra tolaik apmetusies.
Izsapņo un paši uzceļ māju
Ir pagājuši 34 gadi, kopš liktenis lika Palmīrai atvadīties no sava mīļotā Alberta. Līdz 30 kopdzīves gadiem pietrūka tikai viena gada. Viņa nekad nav aizmirsusi kopā pavadītos gadus un to, kā abi sapņojuši par savu māju, līdz 1951.gadā to savām rokām arī uzcēluši. “Tagad domāju, kaut māju būtu cēluši lielāku, tagad, kad visi sabrauc ciemos, būtu ērtāk, bet toreiz jau nekā daudz mums nebija. Domājām – ar trim istabām pietiks,” atceras jubilāre.
Ar Albertu Palmīra bijusi labi pazīstama, jo draudzējusies ar viņa māsām. Visi kopā gājuši uz ballēm, viens otru pat neredzot. Smaidot Palmīra atceras, kā vienu otru reizi atļāvusies puisi paķircināt. Alberts ticis iesaukts vācu armijā, no kuras izbēdzis, tad nonācis krievu armijā, pēc tam gūstā. Tikai pēc atgriešanās no gūsta viņš nopietni ieskatījies paziņā. “Kaimiņu puisis bija prasījis Albertam, ko viņš iesāks ar divām brūtēm, lai vienu atdod viņam. Alberts atdeva to – otro, jo bija izraudzījies mani. Pēc četriem draudzības gadiem 1949.gadā vispirms sarakstījāmies dzimtsarakstu nodaļā, bet kāzas dzērām vēlāk. Arī Balvu baznīcā salaulājāmies. Dzīvē tikām gan nīdušies, gan viens otram spītējuši, tomēr viens bez otra nevarējām. Pavasarī Alberts atbrauca uz Gulbeni, lai sameklētu darbu. Tolaik Gulbenē bija rūpkombināts, kam smēde atradās pie tagadējās ģimnāzijas. Tur viņš strādāja. Rudenī es arī atbraucu. Mums nebija kur dzīvot. Dažādās vietās īrējām istabiņu. Mierinājām sevi, ka labāk dzīvot saticībā, bet knapumā nekā plašumā bez saticības. Piedzima dēls Imants, kurš tagad dzīvo Dobelē. Viņš ir mūziķis. Domāju, ka daudzi viņu Gulbenē vēl atceras. Spēlēja kopā ar Gunti Dzenīti un citiem. Tad dzima meita Aija un dēls Guntis. Viņus esmu zaudējusi pārāk ātri,” Palmīra mēģina apslāpēt asaras, steidzot stāstīt par to, kādus darbus savā mūžā strādājusi, kā rosījusies Gulbenes restorāna virtuvē, kā desmit mūža gadus atdevusi celtniecības brigādei, kā tikusi galā ar sardzes, kurinātājas un apkopējas pienākumiem. “Jā, bija grūti, bet tādu dzīvi man bija lēmis liktenis. Par to viņam esmu pateicīga.”
