Lasu “Dzirksteles” forumā aizsākto tēmu par “mātēm dzeguzēm” un vēlos dalīties savā pieredzē par šo pašu tēmu. Kad laulībā aizvadītie gadi teju jau bija pietuvojušies sudrabkāzām, mums ar vīru attiecībās radās plaisa. Iespējams, viņš aptvēra, ka nav pietiekami iztrakojies. Iespējams, es laikus nesajutu, ka vīram ir klāt otrā jaunība. Vienvārdsakot viņš sāka “laist pa kreisi”.
Tā vietā, lai asi reaģētu (sarīkotu skandālu ar trauku plēšanu, mestos pie friziera un kosmetologa uzlabot savu ārieni) es apvainojos un nolēmu nogaidīt, kas būs tālāk. Protams, tā bija kļūda, jo tikmēr mans vīrs gāja no rokas rokā. No vienas “mātes dzeguzes” pie nākamās. Mans vecis bija uz izķeršanu!
A man likās – nu kam viņš vajadzīgs! Izrādās, ka ir vajadzīgs un pat ļoti. Vēl tikko bija ar vienu sievieti (manos gados un ar bērnu) roku rokā staigājis, bet nu jau atradis nākamo (atkal vientuļa sieviete ar bērnu). Pats trakākais, ka mans vecis rūpējās gan par savu kārtējo sirdsdāmu, gan par šās māti, gan par dāmas atvasi. Kamēr mūsējie divi bērni neredzēja ne tēvu, ne viņa naudas maku. Viendien vīrs ieradās pie manis mājās un jautā, kā mēs šķiršoties – pie notāra vai tiesā.
Es nelūdzos. Sapratu, ka tāpat vairs nespēšu viņam piedot. Teicu, ka vēlos šķirties tiesā, jo man ir nepieciešami uzturlīdzekļi mūsu diviem bērniem, kamēr tie vēl mājās skolā. Izšķirāmies. Mūsu bērni pārdzīvoja, sevišķi vecākais dēls. Bet kaut kā tikām tam pāri.
Vīrs apprecējās otrreiz – ar to savu “dzeguzi”. Viņas bērnu abi atdeva šās mātei audzināšanā. Drīz vien abi kļuva par vecākiem kopīgai meitai. Pa ausu galam dzirdēju, ka mans bijušais pa šmigai savu “dzeguzi” dauzot kā pakulu maisu. Kad šī vairs galīgi nevarot ciest, zvanot policijai. Vecais jau sazin cik reižu izolatorā sēdējis.
Un tad mans vecākais dēls (kurš jau mācās arodskolā) viendien zvana un stāsta. Šim nupat uz mobilo tālruni esot pīkstinājusi tēva tagadējā. Tēvs atkal plostojot un sievu esot piekāvis tā, ka viņai roka lauzta. Šī manam puikam prasījusi, ko lai dara, kā lai tiek galā ar tēva netikumiem. Puika esot atsmējis: “Jocīgi gan. Mammu tēvs nekad nesita.” A šī pretī bildusi: “Ko es varu darīt, ja vīrs mani tik stipri mīl, ir tik greizsirdīgs…” Mans dēls nav atbildi parādā palicis, teicis: “Tēvs nemainīsies. Sitīs, kamēr vēl nositīs. Šķiries labāk no viņa!”
Ko tu neteiksi… Tagadējā ņem un iesniedz šķiršanās prasību tiesā, pat 100 latu nodevu samaksā. Pa tam lāgam vecais šai ir pielabinājies, abi izlīguši, atkal ģimenes ligzdiņa dūdo. Vecais savējai prasījis, kas šo saskolojis par to šķiršanās prasības pieteikšanu. Šī arī izspļāvusi, ka mans puika tas ir bijis. Tad nu vecais ķēris pēc telefona, zvanījis dēlam un gānījis un lamājis, un draudējis. Puika, protams, no manis neslēpa, ka tā ir bijis.
Nu tad es arī saņēmos un piezvanīju sava bijušajam, lai pateiktu skaidri un gaiši: “Ja tava sieva vēl kaut reizi piezvanīs manam dēlam vai kā citādi patraucēs viņu, es ziņošu bāriņtiesai par seksuālu uzmākšanos nepilngadīgajam.”
No tās reizes viss ir kārtībā. Pret maniem dēliem bijušais izturas korekti, bet šā sieva – vienaldzīgi (ko es arī gribēju). Un galvenais – mēs regulāri saņemam alimentus noteiktajā daudzumā un paredzētajā laikā.
