Pavērojot, kāda ir kārtība kultūras pasākumos pirms vairāk nekā 30 gadiem un tagad, jāatzīst, ka tolaik kultūras iestādes neapjoza apsargi. Videonovērošanas kameras visos stūros šķita tāla nākotne.
Protams, arī tad viens otrs karstgalvis neiztika bez dūru vicināšanas. Ja kādam kājas bija kļuvušas pārāk nevarīgas, viņu no zāles itin mierīgi izraidīja tautas vai kultūras nama vadītājs. Tolaik viņa aizrādījumos ieklausījās un tos respektēja. Paaudzes ir mainījušās. Līdz ar tām arī izpratne par kultūru.
Dīdžejs Āris Kļaviņš atzīst ka, rīkojot diskotēkas, pārliecinājušies, ka ne Jaunpiebalgā, ne Alūksnē, ne Smiltenē, ne citviet nekaujas tik daudz kā Gulbenē.
Gulbenes kultūras centra vadītājs Egons Kliesmets atzīst, ka kautiņi notiek bieži. “Cenšamies kaušļus izraidīt laukā no telpām, tāpēc kaujas ārā pie kultūras nama. Pamatā tie ir dzēruma dulluma kautiņi. Savā starpā daudz biežāk kaujas arī meitenes, tad gan ir krimināls skats, kad viena otru vazā aiz matiem, ” saka E.Kliesmets.
Tirzas kultūras nama vadītāja Alda Alberte atceras kuriozu gadījumu. “Zem mana kabineta logiem, kas atrodas ēkas otrajā stāvā, sāka kauties. Es, gluži kā madāma filmā “Mans draugs – nenopietns cilvēks”, paņēmu trauku un uzlēju kaušļiem aukstu ūdeni. Līdzīgi rīkojas tad, kad plēšas suņi. Arī šiem kaušļiem darbojas instinkti. Viņi neko citu nedomā. Pēc ūdens šaltīm viss kaušanās trakums pārgāja. Visā visumā jau Tirzā nekaujas tik daudz, tomēr pietiek ar dažiem eksemplāriem, kuri vienmēr uzsāk kautiņu. Diemžēl visvairāk kaušļu ir starp jauniešiem,” stāsta A.Alberte.
Viņa piebilst, ka kauslīgākie pasākumu apmeklētāji jau zina, ka ne vienmēr talkā tiek aicināti apsargi, jo ir dārgi jāmaksā, tāpēc uz visiem pasākumiem viņus paņemt nevarot.
E.Kliesmets atceras kādu kautiņu. Viņš meties attiecību kārtotājiem pa vidu, lai to pārtrauktu, jo arī apsargi ne vienmēr paspēj būt visur klāt. Nākamajā dienā viens no incidenta izraisītājiem vadītājam uz ielas atvainojies, jo esot viņu pagrūdis.
Var pakratīt tikai pirkstu
Kultūras iestāžu darbiniekiem nav tiesību nekārtības cēlāju paņemt stingrāk pat pie rokas. Nedod Dievs, vēl paliks zilums un tiks celti iebildumi par vardarbību. Labākajā gadījumā viņi aizrādoši var pakratīt pirkstu un izteikt mutiskus aizrādījumus. ”Nepieciešamības gadījumā man ir tiesības izsaukt policiju, jo pats nevaru rakstīt aktu par izdarītajiem pārkāpumiem. Varu aktu tikai parakstīt,” apliecina E.Kliesmets. Viņu visvairāk satrauc nodarītie bojājumi kultūras iestādei, kultūras centram ir bijušas sabojātas durvis, tualetē sasisti podi, salauzti dvieļu turētāji, podos sabāzts tualetes papīrs .
E.Kliesmets atminas gadījumus, kad paši pusaudži centušies novērst bojājumus, lai par tiem netiktu ziņots policijai. “Bija gadījums, kad puisis sabojāja tualeti. Pēc tam pats atnāca un visu salaboja. Tagad, satiekoties uz ielas, sasveicināmies. Iespējams, viņš tagad jūtas pateicīgs, ka neziņojām tālāk, bet situācijas ir dažādas,” piebilst E.Kliesmets. Pasākumu apmeklētājus disciplinē arī videonovērošanas kameras. Ar to palīdzību izdevies diezgan daudz ko noskaidrot. Kameras būtu vajadzīgas arī tualetēs.
Bez apsargiem neiztikt
Lai nodrošinātu kārtību dažādos pasākumos, talkā tiek aicināti apsargi. To skaits ir atkarīgs no prognozējamā apmeklētāju skaita. Visbiežāk tie ir divi cilvēki. “Apsargiem jābūt vismaz diviem, bet par nakts stundām viņiem jāmaksā vairāk,” saka Lizuma kultūras nama vadītāja Elita Dūte. Tāpēc arī viņa pasākumu laikā mēģina par kārtību gādāt pati saviem spēkiem – gan runājot ar nekārtības cēlājiem, gan paņemot gandrīz vai pie rokas un aizvedot uz citu telpu, lai nomierinās.
Rankas kultūras nama vadītāja Mudīte Šnē nenoliedz, ka skaitliski lielākā pasākuma apmeklētāju daļa esot pagasta ļaudis. “Ja arī dažkārt rodas kaut kādas domstarpības, es pati tieku ar visu galā, lai gan neesmu nekāda “dzelzs lēdija”. Talkā esmu aicinājusi arī apsargus, bet tikai tajos gadījumos, ja zinu, ka būs daudz apmeklētāju,” saka M.Šnē.
Savukārt pagājušajā gadu mijas ballē kultūras centra darbinieki palīgā aicinājuši piecus apsargus no apsardzes firmas Rīgā. “Apsargi dara savu darbu, neņemot vērā, ka viņus “aplej” ar piecstāvīgiem lamuvārdiem. Ja ir vajadzīgs, viņi jebkurā gadījumā ir pilnvaroti paziņot, ka pasākums tiek pārtraukts,” saka E.Kliesmets.
Apsargs, kurš vēlējās būt anonīms, stāsta, ka bieži vien, lai ieviestu kārtību, ar pāris apsargiem vien nepietiek. “Dažreiz liekas, ka pat armijas daļas būtu par maz. Būtībā arī apsargam nav nekādu tiesību, jo, lai sastādītu aktu, ir jāsauc policija. Vistrakāk ir tad, ja “podus gāzt” sāk krietni iereibuši vecāka gadagājuma cilvēki. Jaunieši vēl mūsu – apsargu – vecumu ciena. Ir bijis tā. Pamatīgs kautiņš. Stundu staigājām apkārt un nekādi nebija iespējams iedegušos attiecību kārtotājus nomierināt. Tikai tad, kad sāku vicināt roku dzelžus, nomierinājās. Man kā apsargam nav tiesību aizturēto personu iesēdināt savā mašīnā un nogādāt policijā. Tādas tiesības ir tikai policijai. Iznāk, ka esmu tikai tāds “prigunčiks”. Man nav tiesību paņemt kaušļus pie rokas un izmest laukā. Es varu tikai palūgt, lai iziet no telpām. Protams, ir gadījies šīs tiesības arī pārkāpt. Praksē esmu pārliecinājies, ka ar vienu apsargu telpās un otru laukā ir par maz,” viņš uzskata.
Vajadzīga pašvaldības policija
Uz katru pasākumu algot apsargus – tās, protams, kultūras iestādēm ir papildu izmaksas, tāpēc kultūras iestāžu darbinieki uzskata, ka daudz ko varētu atrisināt pašvaldības policija. “Novadā ir vajadzīga pašvaldības policija. Tā varētu apbraukāt kultūras pasākumus. Arī mēs justos daudz drošāk, zinot, ja radies konflikts, mums ir kas palīdz, jo pasākumos mums, sievietēm, dažkārt ir jāizcīna pamatīga cīņa. Ja uz pasākumu nāk cilvēki, kuri ir iesaistījušies pašdarbībā, tie nekad nekārtības necels, bet ir cilvēki ar lielām ambīcijām, kurām nav seguma, tad nu viņi cenšas izpausties kaut kā citādāk, lai viņus pamanītu. Daudz ko izsaka alkohols. Ir arī tādas situācijas, kad labāk netuvoties. Labi, ka mūsu pagasta policijas pilnvarotais ir atsaucīgs. Arī mūsu pagasta pārvaldnieks, būdams atvaļinājumā, tomēr brauca un raudzījās, kāda ir kārtība pie kultūras nama vakaros,” stāsta E.Dūte.
Arī Tirzas kultūras nama vadītāja Alda Alberte noteikti iestājas par pašvaldības policiju, jo tad tā ierastos tad, kad kautiņš rit pilnā sparā. “Uzskatu, ka šobrīd policija vispār ne uz ko nereaģē. Pareizāk būtu teikt, policijas vispār nav. Vienīgais, ko varu minēt, ir iecirkņa inspektors Egils Dīvāns, kurš šad tad ir ieradies. Policija jau vienmēr ierodas tad, kad kautiņš jau ir beidzies, kad kaujas, tad neviena nav. Policija galvenokārt dežurē uz ceļiem, lai nebrauc iereibuši autovadītāji, bet policisti kādreiz varēja ienākt arī kultūras namā, lai redzētu, kāda ir kārtība. Tad vismaz būtu kaut kāda bijība. Es bieži esmu nekārtību izraisītājus brīdinājusi, ka zvanīšu policijai. Man atbild, lai zvanot, cik vien gribot, tāpat jau policija nebraukšot,” stāsta A.Alberte.
Ierosinājums, ka ir nepieciešama pašvaldības policija, izteikts arī Gulbenes novada domē. Savukārt E.Kliesmets uzsver, ka nekas jau noteikumos nav mainījies un par sabiedrisko kārtību pilsētā atbild Valsts policija. “Taču diemžēl tās darbību Gulbenē tikpat kā nejūt,” viņš saka.
Policijas komentārs
Dace Jukāma, Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Prevencijas grupas vecākā inspektore:
– Par kārtību pasākuma laikā atbildību uzņemas pasākuma organizators. Jebkurš pasākums ir jāsaskaņo ar pašvaldību, kā arī jānorāda, kas pasākuma laikā uzturēs kārtību tā norises vietā. Kategoriski nepiekrītu tam, ka policija neizbrauc. Jebkurā gadījumā, ja ir bijuši šādi gadījumi, par katru situāciju, piefiksējot, cikos ir zvanīts, kad ir zvanīts, kas konkrēti ir teikts, visi pieraksti mums tiek reģistrēti un saglabājas mūsu bāzē. Ar iesniegumu noteikti ir jāvēršas vietējā policijas iecirknī, kur obligāti ir jāizskata visi iesniegumi, kas tiek reģistrēti, un jāsniedz atbilde 30 dienu laikā. Lai ziņo, cikos ir zvanīts policijai, kā arī lai konkrēti informē, kas tika atbildēts. Atbilde, kas ir darīts, ir obligāti jāsniedz. Ja to nesniedz, tad jāvēršas ar iesniegumu atkārtoti.
