Vai televīzija ietekmē cilvēka psihi? Jā! It sevišķi reklāmas, kuras ir tikpat uzbāzīgas kā odi vasarā. Nezini cilvēks, vai dusmas izgāzt lamājoties vai sasist pašu televizoru… Dari, kā gribi, lamājies, cik gribi, odi kā sīc, tā sīc… Mana laulene tikko iekarsusi seriāla intīmākās ainas skatīšanā, te uzreiz – bāc! – kā ar bomi pa galvu – reklāma visas piecas minūtes! Šī pārslēdz kanālus, bet visur tikai reklāmas. Šī sīc un šņāc, bet no tā jau nekas nemainās. Un tā līdz pat filmas beigām 10 minūtes iet seriāls, 5 minūtes – reklāma. Nu, tā jau tas ir, ka dzīve piespiež mūs mainīties, pielāgoties, vai mēs to gribam vai negribam. Jo – tā ir naudas lieta! Bet, kur darīšana ar naudu, tur Dievs ir bezspēcīgs! Lūdzies, kā gribi, nekas nemainās.
Var jau lūgties, lai uzkrīt sniegs. Decembrī to lūdzās arī slēpošanas izpriecu organizētāji. Nekā! Nebija ne sniega, ne peļņas. Tā sakot – ar dabu mums nespēkoties. Tā neklausās ne dievbijīgā lūgšanās, ne neticīgā lamās. Varbūt tā ir atriebība par cilvēka muļķīgo rīcību. Jo grozies, kā gribi, saki, ko sacīdams, cilvēks ar savu rīcību izurbina arvien lielāku caurumu ozona slānī. Vai visiem mašīnu un lidmašīnu vietā iedot zirgus? Neiespējami! Nav tik daudz zirgu, un, ja arī būtu, cilvēki tik un tā atteiktos braukt. Te nu vairs nelīdz ne lūgšanas, ne debates. Šajā jautājumā valstu parlamenti līdzīgi nullei. Bet kā tie tomēr cenšas debatēt! Tā sakot, izteikt savas domas. Demokrātijas pamatā ir debates un vairākuma lēmums. Protams, tā vairākuma sastāvs mainās, līdz ar to mainās lēmumu jēga. Un tā, lūk, nonākam pie slēdziena, ka neko būtiski izmainīt neesam spējīgi. Atliek tikai virtuvē pie zupas šķīvja padebatēt, kas un kā. Bet tas viss ir velti. Dzīve nestāv uz vietas – te bankrotē viena banka, te atkal veidojas cita, te ES stipendiātu sauc cēlā vārdā, te pārkrusta, bet – tas kā nabags bijis, tā arī paliek.
