Aina Apariņa no Gulbenes Es toreiz strādāju autoostā, atceros, ka organizējām autobusus uz barikādēm. Tas bija neaizmirstams laiks. Cīnījāmies, atbalstījām cits citu un pārdzīvojām. Arī saviem bērniem esmu izstāstījusi Latvijas vēsturi. Kaut arī viņi nedzīvo Latvijā, viņi zina savas dzimtenes vēsturi. Barikāžu aizstāvju atceres dienā tagad katru gadu logā iededzinu svecīti. Tie ir neaizmirstami un neaprakstāmi mirkļi. Man Latvija ir kā mana mamma. Protams, toreiz nevarēju iedomāties, ka tagad dzīvosim šādi. Tad bija citas domas. Vainīgi ir cilvēki, nevis Latvija. Latvijā nepareizi tiek saimniekots. Žēl. Nedomāju, ka tā būs. Ja tagad vajadzētu doties uz barikādēm, es noteikti ietu, lai cīnītos par savu zemi. Žēl, ka Latvijā nesaimnieko tie, kas to patiešām prastu darīt. Latvijā ir skaista daba, mēs dzīvojam mierīgā zemē. Pie mums nav tādu vētru vai vulkānu, kur stihiju laikā bojā iet cilvēki, toties latvieši ir ļoti skaudīgi.
Elvīra Birkova no Lizuma pagasta Es atbalstīju braucējus no Lizuma. Toreiz, pavadot viņus uz barikādēm, novēlējām izturību, lai nezaudē dūšu un cīnās par Latviju. Domās biju kopā ar viņiem, kaut arī paliku mājās. Skatījos televīziju. Tajā brīdī bija tikai viena doma, lai nebūtu upuru un būtu neatkarīga Latvija. Tas bija satraucošs un emocionāls laiks.
