Nupat vienā dienā saņēmu divas pretrunīgas vēstules. Viens iedzīvotājs ir sašutis, ka „Dzirkstele” gribot sanaidot cilvēkus, rakstot par algām un prēmijām domē. Savukārt otrs uzbrūk: jūs baidāties no domes, jo nepublicējat manu viedokli.
Patiesībā mēs ne baidāmies, ne vēlamies sanaidot. Lasītāja viedokli par pilsētas ietvju tīrīšanu bijām publicējuši vienu numuru vēlāk, acīmredzot viņš to nebija pamanījis. Savukārt rakstīt par algām domē ir laikraksta pienākums, jo medija uzdevums sabiedrības interesēs ir sekot līdzi, kā tiek dalīta nodokļu maksātāju naudu. Un gribu pateikties visiem par jūsu viedokļiem, jo ir ļoti svarīgi, ka jūs nepaliekat vienaldzīgi, iesaistāties un diskutējat!
Runājot par domes algām, ir pašsaprotami, ka šis jautājums ir uzbangojis daudz emociju, jo tas ir ļoti nozīmīgs, nevis vienkārši ”jutīgs un skar personālijas”, kā „Dzirkstelei” ir norādīts no domes puses.
Labi zinām, ka Latvijā dzīvošana ar plašu vērienu, nesaimnieciskums kā valsts, tā pašvaldību līmenī noveda līdz tam, ka parādi būs jāmaksā paaudzēs. Cilvēki arī redz, kāda ir situācija mūsu novadā, kas notika ar mūsu slimnīcu, cik te vairs dzīvo, ka ir jau slēgtas un vēl slēgs skolas. Tādēļ nav brīnums, ka iedzīvotājiem rodas sajūta, ka pašvaldībai visvairāk rūp viņi paši.
Tādēļ domē nevajadzētu apvainoties par skarbākiem vārdiem un uzcelt vēl vienu sētu ap savu karaļvalsti – balto namu, bet veidot dialogu ar sabiedrību, kas līdz šim tomēr nav izdevies, skaidrot un īstenot tādus lēmums, lai iedzīvotājiem būtu sajūta, ka tiek strādāts viņu interesēs.
