Pavisam nesen no kādas amatpersonas dzirdēju stāstām, ka mūsu pašu novadā kāda māte tik pamatīgi savam mazgadīgajam bērnam plēsusi aiz ausīm, ka mazajam tās daļēji pat norautas. Par smago mātes roku liecinājuši arī zilumi uz bērna miesas. Bērns no ģimenes esot izņemts. Šausmīgi? Bet patiesi.
Tā vēl vajag mācēt izkropļot sava mazā cilvēkbērna dzīvi, sist savu miesu un asinis… Kur gan palikušas mātes rūpes un mīlestība, ja spēj radīt tikai ciešanas un sāpes savam bērnam? Un cik gan nelīdzsvarotam ir jābūt cilvēkam, lai savam bērnam sagādātu tādu traumu? Vai pēc šādas cietsirdības šo sievieti vēl var saukt par māti? Nezin vai.
Tie, kas no savu vecāku rokām nav izjutuši cietsirdību un nav ar to ikdienā saskārušies, diezin vai spēj iedomāties, ka tepat mums blakus notiek tāda nežēlība, neiecietība, savu dusmu izvirduma izgāšana uz bērnu.
Šādus un līdzīgus gadījumus tepat pie mums, un arī ārpus mūsu novada robežām, kur pielietota vardarbība pret fiziski nespējīgākajiem, proti, bērniem, nākas dzirdēt vai lasīt palaikam. Un cik ir vēl tādu gadījumu, kuri atklātībā tā arī nenonāk, īpaši brīžos, kad ģimenē tiek “palaists plosts”, aizmirstot, ka turpat blakus bieži vien aukstumā un arī badā ir pašu radītie mazie cilvēkbērni, kuri alkst vien rūpju, mīlestības un siltuma…
Vardarbība taču tikai vairo vardarbību. Bet vai to mums vajag? Te prātā nāk Kārļa Skalbes pasaka “Kaķīša dzirnavas”, kur baltais runcis saka viedus vārdus: “Kāpēc vairot sāpes? Lai vairojas labāk prieks.”