Pēc “Dzirksteles” publikācijām par šogad marķētajām 363 nekoptajām kapavietām Gulbenes Vecajos kapos “Dzirkstele” saņēma daudzu cilvēku viedokļus, starp kuriem bija arī gulbenietes Maijas Zujānes stāstījums.
Viņa teica: “Gulbenes Vecā kapsēta – tā ir mūsu dzimtu vēsture. Jaunās paaudzes cilvēki aiziet no Gulbenes. Kapi paliek. Iespējams, daudzi netiek tik bieži uz šejieni, lai sakoptu radinieku atdusas vietas. Uzskatu, ka pilsētas jaunajai Saimnieciskajai pārvaldei vajadzētu algot kapu kopējus. Katrs cilvēks šajā pasaulē ir pelnījis pēc nāves kaut vai tik daudz kā septiņas pēdas zemes, lai tur pēc tam neviens cits netiktu guldīts viņam virsū vismaz turpmākos 80 gadus. Pēc dzimtas nostāstiem mans vectēvs Andrejs Kušils (1865-1936) Vecgulbenes muižā bija galdnieks, vecmamma Lizete Kušila (1872-1954) – audēja, un viņiem bija deviņi bērni. Pirmie, kam pēc barona rīkojuma esot tikušas ierādītas apbedīšanas vietas Gulbenē, bija vectēva tēvs Jānis (dzīvojis aptuveni no 1796. līdz 1852. gadam) un vecāsmātes mamma Mārlīze (1836 – miršanas gads nav zināms). Gulbenes Vecajos kapos manai dzimtai tādējādi ir divi ģimenes kapu laukumi. Pavisam šajā kapsētā atdusas 22 mani radinieki, tajā skaitā ir 19. gadsimtā dzīvojušie mani tuvinieki. Kur atdusas mani vecvecāki – Andrejs un Lizete, tur mums ir 14 dzimtas cilvēku kapu kopiņas – sānu pie sāna. Tie skaitās Andreja Kušila dzimtas kapi. Ir tur piemineklis. Īpatnējs. Pašu veidots dizains. Nestandarta. Otrā dzimtas kapu vietā, kur atdusas Lizetes mamma un citi, nav nekādu uzrakstu. Ir apbedījumi un balts soliņš. Es kopju šos apbedījumus, bet man ir 82 gadi. Meita arī piedalās, bet viņa Gulbenē pastāvīgi neuzturas. Uzskatu, ka dzimtu vēsture – tā ir arī Gulbenes vēsture. Tā ir jāsargā un jāsaudzē.”
