Šogad apritēs 34 gadi, kopš no Rīgas atbraucu uz Gulbeni, lai te strādātu. Šajā laikā ir būts neskaitāmās lauku sētās un runāts par dzīvi ar ļoti daudziem cilvēkiem, uzklausot dažādas domas, pilnas ar cerībām un ticību laimīgai nākotnei.
Arī šodien, braucot ciemos pie lauku cilvēkiem, priecājos par katru, kurš nesūdzas, ka ir slikti, bet cīnās, kā varēdams. Tomēr bieži vien caur nejaušiem teikumiem saklausāms tas cilvēka iekšējais smagums, kas tiek slēpts pasaules acīm. Smagums par bērniem svešumā, par tukšajām mājām kaimiņos, par leknajām pļavām, kas pamazām pārvēršas krūmājā, jo īpašnieks ir ārzemnieks, par kaimiņu, kas izšķīries par dzīves jēgas meklējumiem grādīgā pudelē, lai gan savulaik bijis labākais kolhoza traktorists.
Vēl skumjāk kļūst tad, ja šīs cilvēka smagās domas gūst skatāmu apliecinājumu. Vai tiešām savas valsts neatkarības divdesmit gados neesam spējuši Latviju celt saulītē? Kāpēc pa pamesto lauku māju tukšajām logu acīm svilpo vējš, bet ceļš, kas ved uz tām, garajā zālē ir pamanāms tikai ar pūlēm? Cik izturības pietiks tām daudzdzīvokļu ēkām, kas, pagastu nomalēs savulaik celtas lopkopēju dzīves līmeņa uzlabošanai, šodien stāv kā biedējoši pieminekļi? Labi, ja tajās vēl kāds mitinās.
Cik ilgi pārmetoši uz mums raudzīsies nevienam nevajadzīgās ražotnes? Kādas atmiņas glabā slēgto skolu ēkas? Mēdz sacīt, ka tukšo māju dvēseles mirst. Varbūt taisnība tiem cilvēkiem, kuri bilst, ka kaut kam pasaulē patiešām ir radikāli jāmainās, lai mēs novērtētu to, kas mums ir dots, un neļautu šīm vērtībām vieglu roku pazust.
