Noklausījos demogrāfa Ilmāra
Meža komentāru par šābrīža situāciju valstī – Latvijā vidēji ģimenē
ir tikai viens bērns (kas ir par maz, lai Latvija nākotnē
pastāvētu), kamēr Igaunijā – gandrīz divi. Skumji, bet atkal
kaimiņi igauņi ir bijuši gudrāki. Kāpēc mūsu valdība negrib saprast
to, kas ir acīm redzams un visiem citiem saprotams! Kāpēc atkal no
jauna jāizgudro kārtējais divritenis, ja mēs to neprotam, bet kāds
jau to ir izveidojis ļoti labu!
Kāds ir valdības galvenais
uzdevums – fiskālā konsolidācija šobrīd vai tomēr Latvijas valsts
pastāvēšana arī nākotnē?
Banku reklāmas un valdība mūs gudri māca: domājiet par
nākotni, krājiet pensijai! Arī valdībai ir jādomā par Latvijas
nākotni – ne tikai jāņem kredīti, bet jāiegulda arī bērnos, lai
valsts neizzustu!
Piemēram, Rīgā rindā uz bērnudārzu gaida vairāki tūkstoši
bērnu! Vai tas nav absurds? Bērni ir mūsu nākotne! Tā ir bijis, tā
ir un tā būs vienmēr! Daudz nopietnāk ir jāizvēlas prioritātes un
jānosaka jomas, kurās neko samazināt nedrīkst! Labi, ka
pašvaldības, palielinot sev algas, tomēr domā arī par jaundzimušo
pabalstiem.
Tagad daudz diskutējam par referendumu, bet kam būs
vajadzīga latviešu valoda pēc divdesmit gadiem, ja nebūs latviešu,
kas tajā runā? Varētu teikt, ka smieklīgi, ja nebūtu skumji – aiz
raksta par demogrāfa teikto seko nākamais virsraksts “Četru bērnu
māte cīnās pret valsti; grib saņemt sev pienākošos pabalstu”…
Laikam jau šoreiz runa nav par naudu, bet par attieksmi, jo
likums ir vienāds visiem. Diemžēl interneta komentāros var izlasīt
arī skarbus vārdus, ko gan viņa atļaujas vēl prasīt no nodokļu
maksātājiem, taču visdrīzāk tā runā tie, kam bērnu nav. Tādi nu
esam!
