20.janvāra “Dzirkstelē” izlasīju rakstu “Uz sēdi ierodas tautas tērpā”. Ilze, paldies, ka atgādināji neseno vēsturi! Tā, kā tu rīkojies, arī šodien rīkotos tādi goda cilvēki kā Jānis Zvaigzne no Litenes, Austra Karole no Galgauskas, Laima Klimone no Lizuma, Sarmis Mednis no Lejasciema, Gunārs Upāns no Kalnienas, Ina Sautiņa no Tirzas un daudzi citi. Tie būtu simti un tūkstoši, kas rīkotos tāpat.
Arī tas vecaistēvs, kurš regulāri bija uz barikādēm, bet šodien ar savu minimālo pensiju cenšas atbalstīt savus septiņus mazbērnus, no kuriem trīs ir studenti, viens mācās Mākslas koledžā, viens – 12.klasē, divi – 9.klasē. Bērnu māmiņas saņem minimālo algu. Kad viena no viņām lūdza pabalstu, sociālā darbiniece pamācīja: “Neražojiet tik daudz bērnu, ja nevarat viņus nodrošināt!” Šiem bērniem katrs lats būtu nepieciešams (biļetei, krāsu iegādei, ikdienas izdzīvošanai). Daudz ir tādu ģimeņu, kuras atrodas līdzīgā situācijā! Bet to nesaprast pārtikušajiem.
Uz barikādēm cilvēki nebija jāorganizē, viņi nāca un pieteicās paši. Vienīgi bija jānodrošina transports. Viens otrs biedrs stāsta, cik neaizstājami viņi bijuši uz vietas. Viņi bija apjukuši! Kamēr mēs braucām uz barikādēm, iespējamie biedri šiverējās pa banku kontiem. Tajā laikā no Latvijas un arī no Gulbenes nauda aizplūda nezināmā virzienā (tie bija tūkstoši, pat miljoni).
Ilze, uz priekšu, mēs esam kopā ar tevi!
